1919. gada 8. decembrī. Latvijas skolu likumdošanas sākumi 0
Pirms 100 gadiem Latvijas priekšparlaments – Tautas padome – trešajā lasījumā pieņēma “Likumu par Latvijas izglītības iestādēm”, kas lika pamatus Izglītības ministrijas veidošanai un cita starpā uzsvēra latviešu valodas lielo lomu un nepieciešamību izglītībā pēc ilgiem rusifikācijas un ģermanizācijas gadiem.
Latviešu valoda kļuva par obligātu.
Nelatviešu skolās latviešu valoda bija ievedama no pamatskolas otrā gada.
Lielākās diskusijas deputātu vidū izcēlās par to, vai skolās kā mācību priekšmets nosakāma ticības mācība. Sociāldemokrāti bija kategoriski pret, bet Tautas padome nobalsoja par normu, ka priekšmets mācāms vien tiem, kuru vecāki to vēlas.
Pieņēma arī priekšlikumu, ka uzdot pasniegt ticības mācību var tikai tiem skolotājiem, kas tam, darbā iestājoties, piekrituši.
Dienu pirms likuma pieņemšanas Rīga notika Latvijas Skolotāju padomes sēde, kurā konstatēja skolu grūto stāvokli. Algas skolotājiem valsts maksāja tikai no 1919. gada oktobra un tās nebūt nebija lielas, tomēr skolotājiem, piemēram, Mīlgrāvja skolā, vēl pienācās dzīvoklis un malka par brīvu, kā arī pusstops petrolejas nedēļā apgaismošanai.
Pašu skolotāju akūti trūka. Tajā pašā Mīlgrāvī uz aptuveni 300 audzēkņiem bija pieci skolotāji, Līgatnes papīrfabrikas skolā divi uz 120 skolēniem. 50–60 bērni uz vienu skolotāju tolaik bija izplatīta lieta (pēc jaunā likuma klasē nedrīkstēja būt vairāk par 40). Lauku skolās bieži trūka krīta un petrolejas apgaismojumam. Tāpat pagasti nemaz nesteidzās pabalstīt savas skolas un mācībspēkus.
