1919. gada 27. augustā. Poļi un lietuvieši cīnās par Daugavpili 0
Pirms 100 gadiem Polijas armija kaujās ar lieliniekiem ieņēma Turmantu staciju ap 1 km no tagadējās Latvijas robežas, Lietuvas pusē un sāka gatavoties tālākai virzībai uz Daugavpili, tādēļ šo mēdz uzskatīt par brīdi, kad Polija iesaistās Latvijas Neatkarības karā. Pilsētu aizstāvošo lielinieku karaspēku daļēji veidoja sarkanie latviešu un igauņu strēlnieki. Jāatzīmē, ka jau jūlijā Latvijas teritorijas Ilūkstes apriņķi ieņēma Lietuvas armija, kas sāka ar lielgabaliem apšaudīt Daugavpili. Uz attiecīgo Latgales nostūri pretendēja kā lietuvieši, tā poļi, kamēr Latvijas prioritāte tobrīd bija briestošās Bermonta krievu – vācu armijas briesmas Jelgavā. Poļu ieskatā 1919. gada rudenī pagaidu robeža ar Latviju stiepās gar Daugavu no Daugavpils līdz Piedrujai, kur Grīvas pilsēta jau ir Polijas teritorijā. Latvija pret to iebilda, taču tai nebija iespēju ko mainīt šajā situācijā. Tikmēr poļi, kopā ar lietuviešiem atsituši vairākus lielinieku pretuzbrukumus, 30. augustā Turmantos izveidoja triecienvienību un nākamajā naktī uzbruka virzienā uz Kalkūnu staciju pie Daugavpils priekšpilsētas Grīvas. Kalkūni turpmākajās nedēļās gāja no rokas rokā – tie vispirms nonāca lietuviešu rokās, tad tos atguva sarkanie latviešu strēlnieki, tad atkal nāca poļi, tad atkal lielinieki. Asiņainas un sīvas pozīciju kaujas, kurās abas puses cieta lielus zaudējumus, pie Daugavpils turpinājās līdz pat 1920. gada janvārim. Konkurence un pretrunas poļu un lietuviešu starpā, no vienas puses, traucēja pretlieliniecisko spēku darbību, taču, no otras – bija izdevīgas latviešiem. Galu galā, kā zināms, Ilūkstes apkaime un Daugavpils palika Latvijai.
