1919. gada 22. maijā. Pētera Stučkas režīmu patriec no Rīgas 0
Pirms 100 gadiem pulksten četros no rīta vācu ģenerāļa Rīdigera fon der Golca komandētie pretlielinieciskie spēki, kuros bija gan vācu Dzelzsdivīzijas, gan vācbaltu landesvēra un pulkveža Jāņa Baloža latviešu vienības, kā arī firsta Līvena komandētie krievi, sāka plašu uzbrukumu no Lielupes frontes līnijas ar mērķi ieņemt Rīgu.
Sarkanie cieta sakāvi gan savas vadības nemākulības dēļ, gan arī tāpēc, ka strēlnieku vienībās daudzviet jau valdīja vilšanās par Stučkas un viņa komandas politiku. Dažu stundu laikā fronte tika pārrauta. Kazdangas barona Hansa fon Manteifela landesvēra triecienvienība straujā un pārsteidzošā triecienā padzina lieliniekus un Stučkas valdību no Latvijas galvaspilsētas.
Vācbaltus motivēja apstāklis, ka Citadeles cietumā ieslodzījumā atradās daudz viņu tautiešu, kurus tie vēlējās glābt. Niknas apšaudes izvērtās krastmalā, Vecrīgā un pa ceļam uz Citadeli. Latviešu vienībām vācu pavēlniecība tikmēr uzticēja karadarbību vien pilsētas pievārtēs un lika koncentrēt spēkus Piņķos.
Baloža latvieši Rīgā ieradās 23. maija rītā, kad pilsēta jau bija vācu kontrolē un pilnā sparā ritēja landesvēristu uzsāktais “baltais terors”. Tā bija atriebība pret vairākus mēnešus ilgo, faktiski vācbaltu genocīdu, ko īstenoja lielinieku režīms. Tā kā landesvēristi teju visus latviešus uzskatīja par lielinieku atbalstītājiem, tad arī ieņemtajā Rīgā viņu niknums vispirms vērsās pret rīdziniekiem latviešiem.
Lēš, ka kopumā landesvēristu ‘’baltais terors’’ prasīja ap 3000 cilvēku dzīvību. Baumoja, ka nošauts arī literāts Andrejs Upīts, kas nebija tiesa, jo viņš aizbēga līdzi lieliniekiem. Tie atkāpās uz Siguldu, tad Latgali, bet vēl dažas dienas loloja cerības atgūt Rīgu. Maija beigās sarkano karaspēka rindās spēkā pieņēmās masveida dezertēšana.
