1919. gada 22. decembrī. “Valmieras notikumi” 0
Pirms 100 gadiem agrā rītā Valmierā pie Rātsupītes pēc lauku kara tiesas sprieduma nošāva 11 nelegālās Latvijas kompartijas Darba jaunatnes organizācijas dalībniekus, kurus apsūdzēja graujošā darbībā, kas vērsta pret Latvijas valsti.
Vēlāk padomju okupācijas laikā šo grupu, pazīstamu kā “11 Valmieras komjaunieši” pasludināja par varoņiem, bet
viņu nošaušanu atgādināja ikreiz, kad vajadzēja piesaukt “buržuāziskās Latvijas noziegumus”.
Bruņota sarkano pagrīdnieku grupa Valmierā tika atklāta un arestēta decembra vidū apspriedes laikā Kokmuižas kapsētā. Noskaidrojās, ka komjaunieši bija iecerējuši bruņotu sacelšanos Valmierā un pēc tam arī Rīgā.
Kopumā kara tiesas priekšā 19. decembrī stājās ap 30 pārsvarā gados jaunu valmieriešu un apkaimes iedzīvotāju. Daļu attaisnoja, daļai piesprieda cietumsodus, bet aktīvākajiem nāvi.
Notikumi risinājās laikā, kad Latgale vēl nebija atbrīvota no lieliniekiem un arī Pētera Stučkas padomju režīma sarkanais terors un komisāru patvaļa bija vien dažu mēnešu sena pagātne.
Armijā un pilsonībā niknums pret “sarkanajiem” bija liels.
Tomēr daļu tā laika sabiedrības, vispirms jau sociāldemokrātus, tā saucamajos “Valmieras notikumos” mulsināja fakts, ka sešas no nošautajām bija 16–24 gadus jaunas meitenes – šuvējas, ģimnāzistes, pārdevējas, kantoristes. Vēlāk atklājās, ka pratināšana bija noritējusi brutāli un aizturētie sisti.
Spriedumu pieņēma sasteigti, izpildīja bez kavēšanās. 1920. gada martā “Valmieras notikumi” nonāca Tautas padomes dienaskārtībā un iekšlietu ministram Arvedam Bergam nācās sniegt paskaidrojumus.
Ar sašutuma pilnām runām uzstājās sociāldemokrāti Felikss Cielēns un Kārlis Dēķens.
Pēdējais 1920. gada 8. marta sēdē paziņoja: “Kulturēlās zemēs valda ieskati, ka bērni nav sodāmi, bet audzināmi un labojami. Sodāmi ir tikai tie, kuri 21 gadu veci. Tā bija arī Krievijā cara laikos.”
