1919. gada 19. jūnijā. Cēsu kauju izšķirošie brīži 2
Pirms 100 gadiem Vidzemē sākās Latvijas un arī Igaunijas neatkarībai ārkārtīgi svarīgo Cēsu kauju izšķirošā fāze. Kaujas ar baltvācu landesvēra un vācu Dzelzs divīzijas daļām, kas bija sākušās 4.–5. jūnijā, ilga līdz 23. jūnijam. Latviešu–igauņu spēku uzvara toreiz iezīmēja lūzumu kā Latvijas, tā Igaunijas neatkarības karā. Vācieši pēc Cēsu notikumiem zaudēja vadošās pozīcijas kā militārs spēks un bija spiesti atteikties arī no politiskajām ambīcijām reģionā.
Cēsu kauju izšķirošais posms sākās 19. jūnija rītā, pēc tam kad bija beidzies ar Rietumu sabiedroto starpniecību panākta pamiera termiņš. Landesvērs un vācu Dzelzs divīzija uzsāka Igaunijas armijas un latviešu Ziemeļlatvijas brigādes vienību apšaudi un devās Limbažu virzienā.
20. jūnijā sākās kauja par Straupi un cīņas ritēja pie Raunas upes un Lodes stacijas rajonā. Vācieši pārrāva latviešu–igauņu fronti un tuvojās Valmierai. Situāciju glāba Igaunijas armijas papildspēku ierašanās. 22. jūnijā pēc niknām kaujām Stalbes muižas apkaimē sākās pretuzbrukums, kura gaitā izdevās novērst jebkurus vācu mēģinājumus mainīt situāciju. Vāciešiem nācās steigā atkāpties, lai izvairītos no ielenkuma.
23. jūnija rītā ģenerāļa Ernsta Pedera komandētās Igaunijas armijas daļas un Cēsu pulks ienāca Cēsīs. “Nekad latviešu tauta nav stāvējusi tik tuvu bezdibeņa malai kā 1919. gadā un taisni Cēsu kauju priekšvakarā. Ja viņa šai bezdibenī iegāztos – viņa būtu pazudusi uz visiem laikiem,” 1934. gadā sprieda publicists Oto Nonācs, atzīmējot, ka kopīgā cīņa Cēsu kauju laikā spēlējusi būtiska lomu neatkarīgās Latvijas un Igaunijas starpvalstu attiecību veidošanā.
