1919. gada 16. augustā. Ķīmiķa bēgšana 0
Pirms 100 gadiem viens no slavenākajiem Latvijas zinātniekiem, ķīmiķis ar pasaules vārdu Pauls Valdens devās komandējumā uz Vāciju, “lai organizētu mācības līdzekļu savākšanu Latvijas Augstskolai”. Augstskolai, tas ir, Latvijas Universitātei, bija jāsāk darbs rudenī, un vācbaltietis Valdens maijā tika ievēlēts par šīs mācību iestādes padomes priekšsēdētāju, faktiski rektoru. Jau pirms Pirmā pasaules kara viņš bija pildījis Rīgas Politehniskā institūta direktora pienākumus. Diemžēl no komandējuma uz Vāciju Valdens vairs neatgriezās. Jau augusta beigās baumoja, ka viņš paliks ārzemēs un atpakaļ nebrauks. Varasiestādes turpināja apgalvot, ka Valdens pilda “zinātnisku uzdevumu” un tūlīt, tūlīt brauks atpakaļ. 16. septembrī viņu aizmuguriski vēl ievēlēja par Latvijas Augstskolas organizācijas komisijas priekšsēdētāju. Septembrī tiek apgalvots, ka ķīmiķis Vācijā saslimis. Tikmēr politiskā situācija Latvijā aizvien sarežģījās, un arī Valdens, būdams globāla mēroga zinātnieks, neticēja idejai par tīri latvisku augstskolu. Viņu gaidīja atgriežamies oktobrī, bet sākās bermontiāde. Novembrī pienāca ziņa, ka Pauls Valdens, “apstākļu spiests un necerēdams uz Latvijas Augstskolas normālu darbību šajā ziemā, pieņēmis vietu Rostokas universitātē”. Izglītības ministrija viņu aicināja atpakaļ, taču velti. Latvijas Augstskolas docents, filozofs un teologs Kārlis Kundziņš 1919. gada 18. novembra “Valdības Vēstnesī” atzina, ka tik ievērojama zinātnieka kā Valdena aizbraukšana ir “sāpīgs zaudējums”, kas tomēr neapdraudēšot Latvijas Augstskolas nākotni.
