1919. gada 14. aprīlī. Sibīrijas latvieši un Kolčaks 0
Pirms 100 gadiem Latvijas delegācija Parīzes miera konferencē sēdē ar ziņojumu par latviešu kolonistu un bēgļu stāvokli admirāļa Aleksandra Kolčaka kontrolētajā Sibīrijas daļā uzstājās Sibīrijas latviešu delegāts Felikss Cielēns.
Kolčaks, pasludinot sevi par “augstāko Krievijas valdnieku”, tobrīd Sibīriju bija padarījis par balto kustības centru un Krievijas Pilsoņu kara gaitā pamazām izvērsa uzbrukumu lieliniekiem Maskavas virzienā.
Latviešu Sibīrijā tajā brīdī bija ap 200 –250 tūkstoši, pārsvarā bēgļi. Lielākā kolonija – apmēram 9000 latviešu – atradās Kolčaka galvaspilsētā Omskā.
“No Sibīrijas nāk ne tikai Krievijas apvienotāji, bet arī liels krievu nacionālisma un reakcijas vilnis zem Kolčaka vadības. Krievi sibīrieši, kuri nāk ar Kolčaku, neatzīst citām tautām it nekādu tiesību. Par cittautiešu separātismu presē draud katorga, par mēģinājumu sasniegt neatkarību ieročiem – nāvessods. (..) Bet arī šī Kolčaka valdība stāv uz nestipriem pamatiem, un, tiklīdz čehu slovāku karaspēks tiks aizsaukts, tad nezin, vai Kolčaka valdība noturētos,” ziņoja Cielēns.
Informējot par Sibīrijas latviešu organizācijām un noskaņojumu, Cielēns apgalvoja, ka latviešu vairākums esot nacionāli noskaņoti, un lielinieku “nav visai daudz”.
Latviešu Nacionālā padome Omskā bija pat sākusi izsniegt latviešiem pases un visādā veidā centās pievērst sabiedroto amatpersonu un vietējās administrācijas uzmanību apstāklim, ka latvieši ir 1918. gadā dibinātas valsts, ne Krievijas impērijas pilsoņi.
“Kolčaka valdība un it sevišķi krievu nacionālisti nostājušies naidīgi pret latviešu politiskiem centieniem un dažās vietās gājuši līdz pogromiem,” apgalvoja sociāldemokrātu politiķis. Angļu un franču politiskie komisāri Sibīrijā turpretī pret latviešiem izturoties atsaucīgi.
Atbalstu sniedzot arī čehoslovāku pulki, kuri tobrīd pa Transsibīrijas dzelzceļu devās cauri Krievijai uz Tālajiem Austrumiem, lai tālāk kuģos brauktu mājup uz Eiropu. Čehoslovāki ne vien aizsargājot pret kolčakiešiem, bet ļaujot savā paspārnē arī veidoties bruņotām latviešu vienībām.
