Potenciālais Baltijas hercogs Ādolfs Frīdrihs.

Pirms 100 gadiem, gandrīz divas nedēļas pirms 18. novembra, Latvijas valsts pasludināšanas, Rīgā vācbaltu muižniecības pārstāvji un tiem lojālās provāciskās aprindas proklamēja Baltijas hercogistes izveidošanu. Akceptu tam jau septembrī bija devis Vācijas ķeizars Vilhelms II. Hercogistes teritoriju iecerēja līdzīgu viduslaiku Livonijai, proti, to veidotu mūsdienu Latvijas un Igaunijas daļas. No Vācijas atkarīgās hercogistes tronis bija piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham, taču līdz formalitāšu nokārtošanai varu pārņēma desmit vīru reģentu padome Vidzemes bruņniecības līdera Ādolfa Pilara fon Pilhava vadībā. No latviešiem tajā vieta tika ierādīta Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdim, politiķim Andrejam Krastkalnam, tautsaimniekam Jānim Biseniekam un fabrikantam Jurim Blauam. Konservatīvās, provāciskās latviešu pilsonības aprindas, viens no kuru līderiem bija “Rīgas Latviešu Avīzes” izdevējs Fricis Veinbergs, pat ar zināmām simpātijām uzņēma šo soli. Alternatīvas trūkuma apstākļos pilsonības daļa uzskatīja, ka tādējādi izdosies paglābt Latviju no sadalīšanas, turklāt latviešiem, darbojoties tā sauktajā Zemes komitejā, vismaz būs kāda teikšana par saimnieciskām un iekšpolitiskām lietām. Taču Baltijas hercogistei nebija lemts kļūt par realitāti. Dažas dienas vēlāk šķietami stabilā Vācijas monarhija sagruva revolucionārajos notikumos. 9. novembrī Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā. Saistīšanās ar gāzto monarhiju zaudēja jebkādu jēgu.