1918. gada 4. novembrī. Revolucionārās pārmaiņas Vācijā 0
Pirms simts gadiem matrožu nemieri ķeizariskās Vācijas galvenajā jūrasspēku bāzē Ķīlē no oktobra beigu protestiem pret flotes vadības plāniem sūtīt karakuģus pēdējā, bezjēdzīgā kaujā pret britu floti pārauga par sacelšanos.
Iepriekšējā dienā armijas patruļa bija šāvusi uz ielās demonstrējošajiem matrožiem un strādniekiem. Vairāki desmiti cilvēku tika nogalināti vai ievainoti.
Rezultātā dumpiniekiem Ķīlē sāka pievienoties arī sauszemes spēku vienības, tika dibinātas zaldātu un strādnieku padomes, nemiernieki sagrāba kazarmas un ieroču noliktavas. 4. novembrī kontrole pār Ķīli nonāca aptuveni 40 tūkstošu matrožu, karavīru un strādnieku rokās.
Demonstranti pieprasīja vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības visiem pilsoņiem, kā vīriešiem, tā sievietēm un arī ķeizara Vilhelma II atkāpšanos. Sacelšanās bija pārtapusi revolūcijā. Turpmākajās dienās tā pārņēma visas lielākās Vācijas pilsētas, nesastopot gandrīz nekādu pretestību.
9. novembrī sociāldemokrātu vadītā revolūcija sasniedza Berlīni. Pat ķeizariskās gvardes daļas un karavīri frontē sāka atteikties klausīt virsnieku pavēlēm. Sociāldemokrātu līderis Filips Šeidemanis proklamēja Vāciju par demokrātisku republiku.
Vienlaikus marksists Karls Lībknehts paziņoja par “brīvās sociālistiskās Vācijas republikas izveidi”. Reihskanclers Bādenes Maksis, sociāldemokrātu ietekmēts, drīz pēc tam pasludināja Vilhelma II atkāpšanos, lai arī pats ķeizars tādu lēmumu vēl nemaz nebija pieņēmis. Vācijā sākās tā sauktās Veimāras republikas laiki.
