Austroungārijas karogs.

Pirms 100 gadiem līdz ar Ungārijas atdalīšanos no brūkošās Austroungārijas impērijas pārstāja eksistēt viena no lielākajām Eiropas valstīm, kas faktiski izira jau oktobra sākumā, līdz ar armijas neveiksmēm Pirmā pasaules kara frontēs un impērijas izstāšanos no kara. 31. oktobra rītā Budapeštā notika tā sauktā Asteru jeb Krizantēmu revolūcija, kuras gaitā varu Ungārijā pārņēma grāfa Mihāja Kāroji atbalstītā Ungārijas nacionālā padome. Kāroji kļuva par premjerministru. Austrijas un Ungārijas ūnija bija noslēgta 1867. gadā, nosakot ka Austrijas imperators ir arī Ungārijas karalis, kur Ungārija saglabāja ievērojamu autonomiju. Zem Austroungārijas valdnieka kroņa, atskaitot minētās, atradās mūsdienu Čehija, Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Slovākija, Slovēnija, atsevišķas Polijas, Serbijas, Melnkalnes, Ukrainas, Itālijas un Rumānijas daļas. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Austroungārija bija otrā lielākā valsts Eiropā (aiz Krievijas) ar 52,8 miljoniem iedzīvotāju, atpaliekot tikai no Krievijas un Vācijas. Raibais nacionālais sastāvs, nepārtrauktās iekšējās pretrunas pastāvīgi vājināja šo “ielāpu impēriju” gan politiski, gan ekonomiski. Pirmā pasaules kara beigās vispirms atšķēlās neatkarību sen alkstošās “nomales” – Čehoslovākija un vēlākās Dienvidslāvijas zemes, kam sekoja Austrijas vācu zemju deputātu lēmums vairs neatbalstīt savienību ar Ungāriju. Austrija sevi par republiku oficiāli pasludināja 12. novembrī. Ungārija neatkarību proklamēja 16. novembrī.