1918. gada 3. martā. Brestas miers sašķeļ Latviju 0
Pirms 100 gadiem Vācija un tās sabiedrotie – Austroungārija, Turcija un Bulgārija – parakstīja ar lieliniecisko Padomju Krieviju Brestļitovskas jeb Brestas mieru, kas nozīmēja Krievijas izstāšanos no Pirmā pasaules kara, pēc būtības kapitulāciju.
Tā zaudēja 27% agrākās impērijas saimnieciski izmantojamo teritoriju, kurās dzīvoja ap 25% agrākās impērijas iedzīvotāju, trešdaļa lauksaimniecības aramzemes un puse rūpnieciskā potenciāla.
Latvijai Brestas miers bija īpaši sāpīgs, jo tas sašķēla zemi un lika šaubīties, vai Latvija jelkad kļūs par vienotu teritoriju. Rīga kopā ar Zemgali un un Kurzemi tika pilnībā atdalīta no Krievijas; Vidzemi pagaidām kontrolēja vācu spēki; Latgale, kaut formāli kopā ar Vitebskas guberņu skaitījās piekritīga Krievijai, reāli ietilpa vācu okupācijas zonā.
Zīmīgi, ka latviešu lielinieki ar Pēteri Stučku priekšgalā izturējās vienaldzīgi pret Latvijas sadalīšanu un pret to neiebilda, jo gaidīja “vispasaules revolūciju”, kas tāpat nojaukšot visas robežas, kamēr LPNP iesniedza protestu vācu varasiestādēm, norādot, ka Brestas miers ir “varmācības akts”, kas apdraud latviešu kā tautas eksistenci.
Brestas miers tikai īslaicīgi atbilda kā lielinieku, tā vāciešu vajadzībām – pirmajiem tas deva atelpu un iespēju koncentrēt spēkus iekšējās “kontrrevolūcijas” apspiešanai, otrajiem – pārtraukt karu Austrumu frontē un pievērsties Rietumu frontei. Tomēr ilgtermiņā vienošanās bija neērta abām pusēm un novembrī tā zaudēja spēku līdz ar Vācijas sakāvi.
