Mihajlo Hruševskis (1866 – 1934).

Pirms 100 gadiem politiķa un vēsturnieka Mihajlo Hruševska vadītā Centrālā rada Kijevā pasludināja Ukrainas neatkarību no sabrukušās Krievijas. Tajā pašā laikā Harkovā prokrieviski noskaņotie lielinieki bija pasludinājuši savu “republiku”, līdzīgi tam administratīvajam veidojumam, kādu 1919. gada sākumā vēlāk Latvijā organizēja Pēteris Stučka. Kijevā pastāvēja Ukrainas Tautas republika, bet Harkovā uzsaukto sauca par Ukrainas Tautas padomju republiku. Pilsoniskā Ukrainas republika pastāvēja līdz 1920. gada februārim, kad to sagrāba sarkanā armija. Ukraiņu neatkarības centieniem nenāca par labu ļoti samezglotā militārpolitiskā situācija reģionā un daudzo interešu sadursme. Neatkarības realizācijai kaitēja ne tikai Ļeņina Krievija, bet arī iekšējās pretrunas un pārāk liels uzsvars uz ķeizarisko Vāciju, uz kuru tika liktas lielas cerības cīņā pret lieliniekiem, bet kura zaudēja Pirmajā pasaules karā. Ukraiņiem nācās cīnīties arī pret Krievijas “balto” kustības spēkiem un saskarties ar Polijas teritoriālajām interesēm, taču Polija 1920. gadā deva priekšroku nevis neatkarīgai Ukrainai, bet gan tās sadalīšanai, paturot sev rietumdaļu, bet austrumus atstājot Padomju Krievijai, tas ir, Ukrainas PSR izveidei. Ukrainas Tautas republikas valstiskumu atzina vien dažas valstis, tostarp Latvija, Lietuva un Igaunija, taču tā nebaudīja rietumvalstu sabiedroto labvēlību, kaut gan piedalījās 1919. gada Parīzes miera konferencē, kur tika lemts par Eiropas iekārtojumu pēc Pirmā pasaules kara noslēguma. Pēc padzīšanas no savas zemes pilsoniskās Ukrainas valdība līdz 1992. gadam turpināja pastāvēt trimdā.