1918. gada 18. februārī. Operācija “Dūres sitiens” 0
Pirms 100 gadiem ķeizariskā Vācija, zaudējusi pacietību separātajās miera sarunās ar lieliniecisko Krieviju, atsāka uzbrukumu Austrumu frontē. Tam tika dots kodēts nosaukums “Operācija “Faustschlag”” (“Dūres sitiens”).
Vācieši par gaidāmo pamiera pārtraukšanu un karadarbības atsākšanos padomju pusi informēja jau 16. februārī, taču ārlietu tautas komisārs Ļevs Trockis to bija nosaucis par “provokāciju”, jo par pamiera pārtraukšanu Vācijai esot bijis jāpaziņo septiņas, nevis divas dienas iepriekš.
Uzbrukums izrādījās Ļeņinam un lieliniekiem negaidīts. Vācijas armijas Ģenerālštāba priekšnieka Eriha Ludendorfa mērķis bija ieņemt Ukrainu, visu Baltiju un arī Somiju nodalīt no Krievijas.
Plāns lielā mērā izdevās. Demoralizētā Krievijas armija un sarkangvardi nedz lāgā spēja, nedz vēlējās izrādīt kādu pretestību.
Vienīgās, kas to epizodiski darīja, bija latviešu strēlnieku daļas. 18. februārī bez pretošanās ieņēma Daugavpili, 21. februārī – Rēzekni. Cēsis 20. februāra vakarā ieņēma tikai 20 vīru liela vācu nodaļa.
Nepilnas nedēļas laikā tika pārņemta visa līdz tam neokupētā Latgale, Ziemeļvidzeme, kā arī Igaunija. Vācu straujā virzīšanās uz priekšu diemžēl izrādījās liktenīga daudziem latviešu pilsonības pārstāvjiem, tajā skaitā Latvijas neatkarības piekritējiem, kurus lielinieki bija turējuši kā ķīlniekus.
Vidzemē tādu bija ap 180. Daļu no viņiem lielinieki aizveda sev līdzi, daļu nošāva. Latvija vācu kontrolē palika līdz sarkanās armijas iebrukumam 1918. gada decembrī.
