Sarkanie latviešu strēlnieki Maskavā.

Pirms 100 gadiem ar lielinieciskās Padomju Krievijas Kara lietu tautas komisariāta rīkojumu visas Krievijā nonākušās latviešu strēlnieku daļas apvienoja sarkanās armijas Latviešu strēlnieku divīzijā. Tā kļuva par pirmo regulārās armijas divīziju lielinieku bruņotajos spēkos. Par divīzijas komandieri priekšnieku iecēla pulkvedi Jukumu Vācieti, par komisāriem Kārli Pētersonu un Kārli Dozīti. Divīzijā bija deviņi strēlnieku pulki, iedalīti trīs brigādēs, kavalērijas brigāde, vieglās un smagās artilērijas baterijas, kā arī aviācijas nodaļa ar kādiem 20 lidaparātiem. Apgāde, pēc laikabiedru stāstiem, bijusi laba. Kopējo latviešu sarkano strēlnieku skaitu Krievijā lēš ap 80 tūkstošiem, jo karavīru rindās labprāt stājās evakuēto uzņēmumu strādnieki un bēgļi, kas Pilsoņu kara haosa apstākļos tā saskatīja iespēju izdzīvot un būt “starp savējiem”. “Dažādi vazaņķi netika Latviešu divīzijā ieņemti. Komandējošais stāvs pa lielākai daļai bija kaujās norūdīti oficieri vai apakšoficieri,” vēlāk atminējās Jukums Vācietis. Viņš īpaši lepojās, ka latviešu divīzija bijusi spēcīgāka par “krievu divīzijām” un pēdējo formēšanā Latviešu strēlnieku divīzija izmantota kā modelis. Strēlniekiem bija lemts spēlēt svarīgu, tomēr pretrunīgi vērtējamu lomu Krievijas Pilsoņu karā. Citējot pulkvedi Vācieti: “Latviešiem bija uzlikts no vēstures šinī pasaules katastrofas laikā izspēlēt priekš plašās un maz kulturālās Krievijas ceļa rādītāja lomu. (..) Tādā konjunktūrā mazam, bet varonīgam, dūšīgam un labi saorganizētam spēkam ir arvienu bijis iespējams spēlēt noteicošu lomu.” Divīziju izformēja Pilsoņu kara noslēgumā 1920. gada novembrī.