Baltijas hercogistes karogs.

Pirms 100 gadiem Baltijas provinču vācbaltu bruņniecības Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes padome jeb landesrāts pieņēma lēmumu dibināt Baltijas hercogisti, kurā ietilptu Igaunija un Latvija. Jaunā karaļvalsts atrastos personālūnijā ar Vāciju, tātad par karaļvalsts valdnieku kļūtu Vācijas ķeizars Vilhelms II. Alternatīvā versija paredzēja valdnieka tronī sēdināt Mēklenburgas hercogu Ādolfu Frīdrihu – pazīstamu Āfrikas apceļotāju un vācu kolonijas Togo bijušo gubernatoru, kuru kādu brīdi uzskatīja arī par potenciālo Somijas kroņa ieguvēju, ja šī jaunā valsts izlemtu kļūt monarhija. Ķeizars Vilhelms II 22. septembrī patiešām atzina vācu okupēto Baltijas zemju tiesības uz patstāvību. 5. novembrī Rīgā notika hercogistes proklamēšana. Kronis bija paredzēts Mēklenburgas hercogam, bet, kamēr valdnieks posās ceļā, “valsts” pārvaldi uzņēmās desmit vīru reģentu padome barona Ādolfa Pilara fon Pilhava vadībā. Padome sastāvā starp vācbaltiešu aristokrātiem iekļāva arī divus “iezemiešus” – agrāko Rīgas pilsētas galvu Andreju Krastkalnu un uzņēmēju Jāni Bisenieku. Taču vācbaltu idejai nodibināt vācu dominētu valstisku veidojumu Baltijas jūras krastos nebija lemts kļūt par realitāti. Novembra revolūcija Vācijā burtiski dažas dienas vēlāk gāza monarhiju un hercogiste zaudēja pamatu zem kājām, turklāt 18. novembrī tika proklamēta Latvijas valsts. 28. novembrī Baltijas hercogistes reģentu padome paziņoja, ka aptur savu darbību. Vēsturnieki hercogistes epizodi drīzāk uztver kā kuriozu ilustrāciju, cik sarežģīta 1918./1919. gadā bija politiskā situācija Baltijā un cik daudz dažādu interešu sadūrās reģionā.