1918. gada 1. decembrī. Islandes neatkarība un Dienvidslāvijas rašanās 0
Pirms 100 gadiem Islande un Dānija parakstīja vienošanos, saskaņā ar kuru Islande tika atzīta par neatkarīgu un suverēnu valsti – Islandes karalisti –, kas atrodas personālūnijā ar Dāniju.
Tas nozīmēja, ka Dānijas karalis formāli bija arī Islandes valdnieks, tāpat ārlietas un aizsardzību islandieši uz laiku uzticēja Dānijai, savukārt visas pārējās jomas ņēma savās rokās.
Turklāt Dānijas karalim nebija veto tiesību attiecībā uz islandiešu valdības lēmumiem.
Līdzīgi latviešiem vai igauņiem, Pirmais pasaules karš bija vairojis islandiešu kā nācijas pašapziņu, jo kara gados jūras satiksme starp salu un metropoli tika traucēta un apgādes lietas nonāca pašu salinieku rokās.
Otrais pasaules karš Islandi kā neatkarīgu valsti noformēja pilnībā.
Proti, Dāniju 1941. gada aprīlī okupēja nacisti, savukārt briti, baidīdamies, ka vācieši iedibinās kontroli pār stratēģiski svarīgo salu, mēnesi vēlāk izsēdās Islandē. Kara gaitā par Islandes drošību gādāja amerikāņi.
Jaunajā situācijā Dānijai islandiešu dzīvē vairs nebija nekādu lomu. 1944. gada 17. jūnija referendumā 99,5% balsotāju izteicās par 1918. gada personālūnijas saraušanu, bet 98,5% piekrita, ka Islande kļūst par republiku.
Jāpiebilst, ka 1. decembrī pirms 100 gadiem Eiropas kartē parādījās vēl viena valsts – Serbijas princis reģents Aleksandrs Karadžordževičs proklamēja Serbu, horvātu un slovēņu karalisti, kas no 1929. gada līdz iziršanai 20. gadsimta 90. gados bija pazīstama kā Dienvidslāvija.
Serbija proklamēšanas brīdī jau bija neatkarīga, bet pārējās valsts sastāvdaļas bija agrākās Austroungārijas teritorijas.
