Ilustratīvs attēls

Pirms 100 gadiem latviešu strēlnieku podporučiks J. Ošs laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” par revolūcijas un politiskās situācijas dēļ dezorganizēto Krievijas armiju Rīgas frontē: “Ir dezorganizēta Rīgas fronte un jāatzīstas, lai cik sāpīgi tas arī būtu, arī latviešu pulki. Tie nav vairs tie pulki, kuri bez lielgabala šāviena no mūsu puses ņēma vācu pozīcijas, pārgāja nepārejamo Tīreļa purvu un sturmēja Ložmetējkalnu. Vēl pāra nedēļas atpakaļ mūsu strēlnieki saņēma no vāciešiem laikrakstus. Katru nedēļu pulku tiesas skata cauri desmitiem prāvas par bēgšanu no pozīcijām. Par nožēlošanu, šajā ziņā nav bez grēka arī daži virsnieki. Rīdzinieki zinās pievest daudz “jauku” piemēru par kareivju pieklājīgo uzvešanos. (…) Lielākā vairumā strēlnieki pieņem sociāldemokrātijas platformu. Šaubos vai ir viena desmitā daļa no strēlniekiem, kas būtu nopietni sociāldemokrāti. Tos strēlniekus, kuri akmeņiem nosvaidīja savu brigādes komandieri (plkv. Kārli Gopperu – red.) tikai tamdēļ, ka viņš tiem sacīja patiesību acīs, nezin vai varētu pieskaitīt pie apzinīgiem sociāldemokrātiem”. Tobrīd Rīgā sāka izplatīties baumas, ka vācieši grasās izmantot situāciju un gatavo uzbrukumu frontē. Armijas vadība tās noliedza kā “vācu aģentu” darbu, tomēr nepagāja ne mēnesis, kad 1. septembrī uzbrukums tiešām sākās.