Pirms 100 gadiem, 1914. gada 10. novembrī, avīze ”Latvija” ziņoja: ”No Ķoniņu brīvciema. Kara varonis. Kaujā pie Vorupenas 7. augustā tika grūti ievainots šejienes ”Atālmaulu” saimnieka brālis, štāba kapitans Mārtiņš Penike. Lode gājusi caur gūžām un ķēruse arī zarnas tā, ka vajadzējis izdarīt arī operāciju. Tagad ievainotais tik tālu atveseļojies, ka grib doties atpakaļ uz kara lauka, bet ārsti nolēmuši, ka tam vēl divas nedēļas jāpaliek slimnīcā.” Runa bija par nākamo ģenerāli un neatkarīgās Latvijas armijas komandieri Mārtiņu Peniķi. Viņu smagi ievainoja 13. augustā kaujās pret austriešiem Galīcijas frontē, taču 1914. gada decembrī Peniķis atgriezās frontē, kur tika ievainots otrreiz – lode viņam sadragāja krūšu kaulu. Par spīti ārstu skepticismam nākamais ģenerālis izveseļojās un 1916. gadā atkal atgriezās kara laukā, tikai nu jau kā 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieris. 1918. gadā pulkvedis iestājās Latvijas armijas dienestā un kļuva par vienu no pieredzējušākajiem virsniekiem jaunās valsts karaspēkā.