1913. gada 14. martā. Vēlēšanas un lielās cerības 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 110 gadiem vairākums latviešu laikrakstu iznāca ar plašiem un dedzīgiem uzsaukumiem nākamajā dienā, 15. martā, doties uz Rīgas pilsētas domes vēlēšanām un balsot par Apvienoto latviešu sarakstu. Saskaņā ar tā laika Krievijas impērijas likumdošanu pašvaldību vēlēšanās varēja piedalīties katrs 25 gadus vecs pilsonis, kam pilsētas robežās pieder nekustamais īpašums vai kāds uzņēmums, no kura pilsēta ievāc nodokļus, vai arī tas bija apmeties pilsētā uz dzīvi ne mazāk kā divus gadus pirms vēlēšanām un maksā pilsētai nodokļus no tirdzniecības vai rūpniecības uzņēmuma. Nodokļu parādu nedrīkstēja būt.
Šādām prasībām atbilstošu vēlētāju skaits tobrīd 482 tūkstošu iedzīvotāju Rīgā nebija liels, tādēļ pilnībā pietika ar vienu balsošanas punktu Lielās ģildes lielajā zālē, kas darbojās no plkst. 8 līdz 23. Rīgas pārvaldē un biznesā tobrīd joprojām dominēja vācieši, taču arī latviešu pilsonība beidzot jutās gana stipra, lai pamēģinātu ņemt varu pilsētā.
No 218 tūkstošiem latviešu iedzīvotāju balsstiesīgo bija ap 2500. Viņiem tad arī bija adresēti uzsaukumi “latviešu vēlētājiem”, mudinot beidzot sākt balsot par savējiem, nevis vācu sarakstiem, kuros, starp citu, latviešu kandidātu netrūka. “Mēs, latvieši, esam skaita ziņā šejienes vislielākā tauta. Rīga atrodas pašu latviešu apdzīvotā zemē. (..) Ja nu mēs, latvieši, te turētu rokas klēpī, vai tad tas drīzi vien neatstātu iespaidu arī uz visu mūsu apgabalu?” retoriski vaicāja “Jaunajā Dienas Lapā” publicētā uzsaukuma autori. Bija cerības, ka par latviešu kandidātiem varētu balsot arī krievi, lietuvieši, poļi un citi.
Pēc 15. marta tomēr sekoja vilšanās, jo Apvienotais latviešu kandidātu saraksts saņēma nepilnus 42% balsu. Vācbaltieši izrādīja lielāku saliedētību un disciplīnu, turklāt daudzi latvieši atkal nebija balsojuši par savējiem. Rīgas dome palika vācu rokās, un par pilsētas galvu ievēlēja Vilhelmu Robertu fon Bulmerinku.
