1910. gada 6. februārī. Impērija pret “sveštautībnieku centieniem” 0
Pirms 110 gadiem “Rīgas Avīze” par Krievijas impērijas iekšlietu ministra Pjotra Stolipina cirkulāru atbildīgajām iestādēm: “Cirkulārs ieteic atraidīt tādu biedrību reģistrēšanu, kas piekopj šauras nacionāli politiskas apziņas modināšanu, kas savieno pilnīgi svešciltīgus elementus, dibinoties uz viņu atsevišķām nacionālām īpatnībām un interesēm un caur to vedinot uz tautiskas atskaldīšanās palielināšanos un tautību ķildām. (..)
Valdība neizslēdzot mazo tautību nacionālo kustību, bet tai tik grib vilkt zināmas robežas.
Visupirms valdība nevēlas nekādas asas ķildas mazo tautību starpā. Tas attiecas uz tādām mazām tautībām, kuras dzīvo kopā vienā apvidū, kā piemēram Baltijas guberņās latvieši, igauņi un vācieši.
Otrkārt, valdība negrib centienus, kas modina uz tautiskas atskaldīšanās palielināšanos attiecībā uz krievu valsti. Kad ievērojam, ka pēdējos gados Krievijā cēlusies un augusi kustība pret sveštautībnieku centieniem, tad atrodam, ka šīs kustības galvenais pamats ir revolucionārisms, kurš parādās pie Krievijas mazajām tautībām.
Dēļ šī revolucionārā gara un pierādītā ienaida pret valdību pie krievu tautas vadošiem elementiem izceļas vislielākā neuzticība pret mazajām tautībām.
Piemēram, par neuzticību pret latviešu nacionāliem centieniem mēs tagad visvairāk varam pateikties tādām avīzēm, kādas ir “Vārpas”, “Dzīve”, “Jaunā Dienas Lapa”, biedrībām kā “Auseklis”, “Rīts” un tādu valsts domnieku iecelšanai kādi Ozols un Priedkalns. (..) Īsta latviešu nacionālā kustība arvienu bijusi mērena, antirevolucionāra un valdībai un valstei draudzīga.”
