1909. gada 9. novembrī. “Sabiedrības pamatu nozākāšana” 0
Pirms 110 gadiem “Rīgas Avīze” sūdzējās: “Ja atgadās braukti pa dzelzceļu, tad bieži var sastapt vagonos dažus pulciņus, kuri izturas ļoti piedauzīgi, pat tā, ka viņu dēļ jāmeklē cits vagons, sevišķi ja brauc kopā ar dāmām. Šie pulciņi, pa lielākai daļai pēc tautības latvieši, visu ceļa gabalu sarunājās visspilgtākās krāsās, pat ļoti jēlos vārdos par tā saucamās “brīvās mīlestības” dzīvi un baudām. Ja kāds nopietnāks pasažiers viņiem aizrāda uz to nepieklājību, tad dabū dzirdēt no viņiem rupjības un pārmetumus, kur gan tas esot bijis, ka vēl nezina, ka mums no 1905. gada iestājušies progresa laiki un ka tādas “lietas” stāvot uz progresa dienas kārtības.”
Idejas par to, ka mīlestības lietas pieder pie privātās dzīves, kurā “nevienam nav brīv iemaisīties”, bija 1905. gada revolūcijas kreiso strāvojumu pavadones.
Tā laika radikālo sociālistu ieskatā, “brīvā mīlestība” bija ceļš, kas veda uz “vecās” pasaules netikuma – prostitūcijas – atmiršanu. Vecie priekšstati par valsts apstiprinātu laulību bija atmetami, jo pietika ar “brīvo laulību”.
Jautājums, ko konservatīvā prese uzskatīja par “visu sabiedrības pamatu nozākāšanu”, regulāri tika apspriests un apkarots līdz pat Pirmajam pasaules karam. Mēļoja, ka dažs revolucionārs “jaunkungs” un “jaunkundze” tikai “brīvās mīlestības dēļ” pievienojušies “strādnieku lietai”.
Kā 1908. gadā rakstīja žurnāls “Zemkopis”: “Kas attiecas uz “brīvo mīlestību”, tad te stingrāka kontrole būtu derējusi jau labi sen pašu mājās; nākt tagad tikai pie atdzīšanas, ka “brīvā mīlestība” ir kaitīga tas ir pārāk vēlu.” Bērnu patversmes 1905. gadam sekojošajos gados ar “brīvās mīlestības” sekām sastapās vistiešākā veidā. Bieži “brīvajā laulībā” dzīvojošie pāri pajuka pēc pirmā vai otrā bērna.
