Iegūt turību pat ar ļoti smagu darbu praktiski nebija izredžu. Saruna par 1905.gadu 14
Pētījumu par 1905. gadu Latvijas vēstures zinātnē līdz šim bijis temata svarīgumam neatbilstoši maz, turklāt drīzāk tie bijuši darbi no sērijas “kā sociāldemokrāti būtu vēlējušies, lai būtu”. Dzīvē viss bija skarbāk un prozaiskāk, teic LU Latvijas vēstures institūta (LVI) pētniece LĪGA LAPA. Vasaras sākumā LVI apgādā iznāks vēsturnieces darbs “Kaujinieki un mežabrāļi 1905. gada revolūcijā”.
Tā būs grāmata par revolūcijas tumšo pusi – vardarbības un terorisma aspektiem. Pēc līdzšinējiem pētījumiem, 1905./1906. gadā soda ekspedīcijas nogalināja ap 1170 cilvēku, neskaitot dažādu tiesu notiesātos. Savukārt simtiem cilvēku tika ievainoti vai gāja bojā revolucionāru akciju rezultātā.
Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados stāstīja, ka 1905. gads galvenokārt bijusi cīņa pret vāciešiem, tāpēc muižas dedzinātas. Padomju laikos – “šķiru cīņa” un 1917. gada revolūcijas “ģenerālmēģinājumus”. Ko teiksim mūsdienās?
1905. gads jau nav nekas viendabīgs. Revolūcija bija daudzšķautņaina, tāpat kā sabiedrība. Vadakstē mēģināju atrast vietu, kur apglabāts bijušais tās īpašnieks barons Aleksandrs fon Bistrams. Viņu 1905. gada 3. jūlijā nošāva Lielsesavas baznīcā, turklāt muļķīgā kārtā. Muižā tagad ir pamatskola, kurai par barona tuvinieku naudu uzlikts jumts. Bet par Bistramu dzimtas kapeņu stāvokli man saka: “Tur labāk neejiet, tur nekā laba nav…” Es, protams, aizgāju… Kapliča ir sagrauta, kapi – izdemolēti, pieminekļi sadauzīti, koki virsū uzauguši.
Aleksandrs fon Bistrams studēja Tērbatas un Freiburgas universitātēs, ieguva zinātnisko grādu, aizrāvās ar ģeoloģiju, pētnieciskos nolūkos apceļoja Argentīnu un Peru. 1905. gada pavasarī viņš atgriezās, lai vasaru pavadītu dzimtenē. Tovasar Vidzemē un Kurzemē sociāldemokrāti baznīcās sāka rīkot mītiņus. Luterāņu baznīcas tad nemīlēja, tas tiesa, tur mācītājus iecēla vācu muižnieki un draudzes viņus bieži nepieņēma. Neatkarības laikos baznīcu demonstrācijas un ar tām saistīto vardarbību centās “neatcerēties” vai nosodīja, bet toreiz attieksme nemaz tāda nebija. Visi pazīstamie latviešu sociāldemokrāti – Salnie, Cielēni, Eliasi – piedalījušies dažādās vietās baznīcu demonstrācijās. Nu, lūk, Lielsesavā vietējais muižnieks bija pateicis, ka pie viņa jau nu baznīcās “pekstiņi” nenotiks.
Revolucionāriem tas uzsita asinis. Tie Jelgavā sapulcēja “spicos zēnus” ar šaujamajiem un gāja rādīt, kurš kuru. Savukārt vietējais muižnieks fon Hāns pasauca palīgā brālēnu Bistramu, kurš, atbraucis no tālienes, neko ļaunu nedomādams, atnāca ar. Dievkalpojums notika mierīgi, bet beigās revolucionāri pārtrauca tradicionālo aizlūgumu par ķeizaru. Baroni metās ieviest kārtību, izcēlās sajukums, kur šāva gan kaujinieki, gan baroni, Bistramu nošāva un Hānu ievainoja. Pūlī vēl vairākus ievainoja, vēlāk tam sekoja apcietināšanas un jauni upuri.
Temats atgādina mežabrāļu laikus pēckara Latvijā, kad parastam cilvēkam laukos vajadzēja izdzīvot starp divām ugunīm.
Tieši tā arī notika. Ienākot soda ekspedīcijām 1905. gada decembrī un 1906. gada janvārī, represiju vilnis bija milzīgs. Daudziem glābšanās mežā bija vienīgā iespēja izdzīvot. Sākās mežabrāļu laiks. Soda ekspedīcijas ar īpašu centību vērsa represijas pret pagastu skolotājiem. Vairākos pētījumos uzsvērts, ka vairākums skolotāju bijuši sociāldemokrāti. Daļa arī bija, bet citi vienkārši bija sabiedriski aktīvi un piedalījās mītiņos, lai izskaidrotu cilvēkiem situāciju un no Rīgas atbraukušo aģitatoru runu jēgu.
Ļoti daudzos gadījumos viņu uzstāšanās remdēja “karstās galvas”. Grostonas pagasta Ežu skolas skolotājs Pēteris Liepiņš bija iestājies pret Skujenes muižas dedzināšanu, bet soda ekspedīcijas attieksmi tas neiespaidoja un viņam piesprieda miesas sodu – 150 sitienus. Pēc tiem Liepiņam visu atlikušo mūžu bija veselības problēmas. Viņam pārmeta, ka esot varējis iespaidot masas, lai tās vispār nedumpojas, bet to nedarījis. Protams, liela daļa skolotāju, soda ekspedīcijām ienākot, no pagastiem aizbēga. Bet pagasta vīriem bija jādomā, kā daudzmaz atjaunot normālas mācības skolās. Savukārt 1905. gada novembrī skolotāju kongresā ievēlētais skolotāju centrālbirojs, kas 1906. gadā darbojās nelegāli, uzskatīja, ka aizbēgušo, represēto un nogalināto skolotāju vietā jaunus pieņemt nedrīkst.
Cerēja – tūlīt, tūlīt būs jauns revolūcijas vilnis visā Krievijā, kas nesīs pilnīgu uzvaru pār patvaldību. Lai ko arī birojs būtu domājis, tā rīcība neko labu nenesa. Ar mežabrāļu palīdzību notika vardarbīgi akti pret skolotājiem, kas atteicās pakļauties. Piemēram, Kastrānes pagasta skolas skolotāju Jāni Knaģi 1906. gada 25. augusta vakarā mežabrāļi nošāva kopā ar sievu, atstājot trīs mazgadīgus bērnus. Kad sākās izmeklēšana, tā nonāca līdz laikrakstam “Mūsu Laiki”, kur vesela rinda cilvēku redakcijā bija saistīti ar nelegālo skolotāju centrālbiroju. Laikraksta redaktors bija Gustavs Zemgals. Šis arī bija nopietnākais laikraksta slēgšanas iemesls, nevis tas, kas tika uzrādīts oficiālajā apsūdzībā.
Cik lielā mērā sabiedriskā doma toreiz tiešām bija revolucionāru pusē?
Krievijas impērijā visas nekrievu tautas jutās atstumtas, īpaši pēc 19. gs. 80. gadu agresīvās pārkrievošanas politikas. 1905. gada revolūcijā nacionālās nomales kopumā bija aktīvākas par centru. Turklāt Baltijā bija augstāks izglītības līmenis, attīstīta lasīšanas kultūra. Sabiedrība gribēja tādas pašas pārmaiņas kā citās Eiropas valstīs, kur 19. gs. laikā tās bija notikušas gan revolucionārā, gan evolucionārā ceļā. Patvaldnieciskajā Krievijā jebkādas iniciatīvas parādīšana ne vien tika uzskatīta par nevēlamu, bet sodāmu.
Carisma pretdarbība jau tā novēlotajām reformām radīja revolūcijai vardarbīgu ievirzi. Viena no izpausmēm bija muižu dedzināšana. Muižās apstājās saimnieciskā dzīve, ievērojama daļu lauku iedzīvotāju – muižas kalpi – palika bez darba un iztikas. Soda ekspedīcija savukārt dedzināja zemnieku mājas. Šķiet, pamatā tās, kas bija jau izpirktas zemnieku īpašumā. Māju izpirkšana bija prasījusi smagu darbu dažreiz pat divās paaudzēs! Daudziem zemniekiem muižnieks pēc 1905. gada pārskatīja rentes nosacījumus vai pieprasīja, lai atlikušo naudu par māju samaksā ātrāk. Visos rentes līgumos bija noteikums, ka mājas jātur priekšzīmīgā kārtībā.
Ja mājas īpašnieks apcietināts, izsūtīts vai nopērts un zaudējis darba spējas, kāda tur varēja būt kārtība? Muižniekam bija tiesības šos ļaudis no mājām izlikt un sākt procesu no gala, kas ļoti bieži tika izmantots. Soda ekspedīcijām bija tiesības veikt arī saimnieciskas darbības attiecībā uz “dumpinieku” īpašumiem. Lazdonā saimnieciski aktīvajam Nikolajam Dellem, kas nodarbojās ar augļkopību un augļu vīnu ražošanu, mājas sekvestrēja un īsā brīdī pārdeva izsolē. Īpašumu viņam atdeva tikai Latvijas agrāras reformas laikā.
Katrs, ko toreiz varas iestādes meklēja un kam bija veselais saprāts, vainīgs vai ne, mēģināja aizbēgt, jo iznākums bija pilnīgi neprognozējams. Soda ekspedīciju virsnieki atskaitēs dažkārt nerakstīja pat nošauto uzvārdus, bet atzīmēja “Nošauts tik un tik dumpinieku…”
Revolūcijas karognesēji esot bijuši bezzemnieki…
Bezzemnieki bija ievērojams latviešu zemnieku slānis, revolūcijas laikā ļoti aktīvs. Iegūt turību pat ar ļoti smagu darbu praktiski tam nebija izredžu. Muižnieks kā lielākais zemes īpašnieks bija turpat blakus un, protams, gaisā virmoja doma – ja viņa nebūtu, mums būtu viņa zeme. Un tad tās baumas ik pēc brīža: dalīs zemi, varbūt dalīs zemi… Tāpēc marksisma idejas par vērtību pārdalīšanu guva atbalstu.
Agrāk par uzbrukumiem monopolbodēm un krogu postīšanu runāja tā, it kā revolucionāri rūpētos par tautas veselību. Bet mūsdienās lasīts, ka revolucionāri laupīja, lai dabūtu naudu.
Bija gan tā, gan tā. Krogu tīkls, kas klāja Latviju, bija diezgan biedējošs. Jebkura sabiedrība par to sāktu uztraukties. Valsts kasei vajadzēja naudu no monopola, arī muižnieki bija ieinteresēti labības noietā spirta ražošanai. Domāju, visa sabiedrība toreiz saprata, ka alkohola ir par daudz.
To jau arī tā laika latviešu literatūrā var lasīt, ka ciemā parādās atsevišķas personas, kas jau nodzērušās. Krogi vairs nebija savdabīgie kultūras centri, tikšanās un darījumu slēgšanas vietas vien kā agrāk. Tie pārvērtās par žūpošanas vietām. Kad revolucionāri gāja laupīt krogus, viņi uzskatīja, ka nelaupa Jāni vai Pēteri, bet nīsto valsti.
Bet Rīgā laupīja arī konditorejās…
Vardarbības virpulis griezās aizvien straujāk, īpaši lielajā represiju laikā 1906. gadā. Ir jautājums, cik šīs kaujinieku grupas toreiz vispār tika centralizēti vadītas, materiāli rāda, ka nav pat īsti iespējams noteikt, cik kaujinieku grupu toreiz Latvijā darbojās – šodien es eju ar tevi, rīt es eju ar viņu. Naudu vajadzēja dažādām vajadzībām – ieročiem, emigrācijai, mežabrāļiem, tāpēc arī notika tik daudz uzbrukumu dažādiem uzņēmumiem.
To, ko revolucionāri 1905./1906. gadā darīja – šaušanas un bumbu spridzināšanas –, vai to var kvalificēt kā terorismu?
Īstenībā jau historiogrāfija visur citur pasaulē, kopš 90. gadiem arī Krievijā, visas šīs lietas saukusi īstajos vārdos – proti, ka sociāldemokrātu kaujinieki 1905. gada revolūcijas laikā izmantoja teroristiskas metodes. Daži pētnieki atzīst, ka sociāldemokrātija apzināti provocēja masu terorismu.
Laikam mums arī pienācis brīdis par to rakstīt. 1905. un 1906. gadā, katrā no tiem dažādos vardarbīgos aktos gāja bojā vairāki simti cilvēku un tikpat guva dažāda smaguma ievainojumus. Ja palasa, kas šie cilvēki bija – pagasta vecākais, krodzinieka sieva, fabrikas direktors, policists, miesnieks, tramvaja kontrolieris, priesteris, ārsts.
Daudzi vienkārši gadījās ne tajā laikā un ne tajā vietā. Kā 116. Malojaroslavas kājnieku pulka apakšpulkvedis Oskars Lēviss of Menārs, kurš 1905. gada 15. oktobrī brauca ormanī uz aptieku pēc zālēm, bet Elizabetes ielas sākumā uzdūrās agresīvam strādnieku pūlim, kas pajūgu apturēja un par nepakļaušanos aicinājumam piedalīties streikā nošāva.
Šķiet, viens no populārākajiem priekšstatiem par 1905. gadu ir, ka kaujinieki – latvieši toreiz vērsušies tikai pret baroniem vāciešiem un dažādiem “cara kalpiem”…
Vardarbīgus aktus pret “revolūcijas ienaidniekiem” neveica pēc tautību principa un muižnieku vidū upuru ir ļoti maz. Cieta gan daudzi vācu tautības vidējā posma speciālisti rūpniecības uzņēmumos – meistari, inženieri, kā rupji un netaisnīgi darba devēji, kas tomēr iepriekš vienmēr tika uzaicināti labprātīgi atstāt darbu, bet to nedarīja.
Visā revolūcijas laikā nenotika neviens uzbrukums guberņu administrācijas virsotnei. Noskaidrojot apstākļus, kad 1906. gada 9. septembrī Baltijas ģenerālgubernatoram Vasīlijam Sologubam pastaigājoties netālu no viņa sprāga bumba, izmeklēšanā atklāja, ka tā bijusi tikai sagadīšanās. Bumba bija domāta juvelierveikala īpašniekiem brāļiem Jakšiem, lai piespiestu dot naudu revolūcijas labā.
Laukos mežabrāļiem izdevās vairāki uzbrukumi personām, kas bija tieši saistītas ar soda ekspedīcijām vai konkrētām represijām kā Ventspils apriņķa priekšnieks Dmitrijs Brauns 1906. gada 20. maijā. Ļoti daudz tika sodīti esošie vai iedomātie “spiegi un nodevēji”, daudz vardarbības aktu, galvenokārt izmantojot bumbas, saistījās ar 1906. gadā augustā un septembrī notiekošo tramvajnieku streiku. Pavisam revolūcijas laikā Rīgā notika ap 30 bumbu sprādzienu, kas prasīja arī cilvēku dzīvību.
