20. gadsimta sākumā uzdarbojās telefona drāšu zagļi 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 120 gadiem “Dienas Lapa” rakstīja: “Vairākkārt mums jau nācies ziņot, ka pilsētas malienās tiek zagtas telefona drātis no stabiem. Jādomā, ka šinī arodā darbojas kāda organizēta zagļu banda. Tā izgājušo piektdienas nakti Šarlotes ielā, kara hospitāļa tuvumā, kādi astoņi vīri kāpuši stabos un griezuši nost bronzas telefona drātis, pa kurām tiem uzturēta satiksme ar Mīlgrāvi.
Drātis tie saritinājuši ritulī un gribējuši ar tām tumsā pazust. Uz vakts stāvošais zaldāts viņus tomēr pamanījis un svilpis, lai nāk palīgā, jo viens pret astoņiem tas neko nepaspējis izdarīt. Zagļi savu laupījumu gan nometuši zemē, bet paši aizbēguši. Nogrieztās drātis nodotas policijai.”
Dzelzs un kapara telefona, kā arī elektrības vadu zagšana 20. gadsimta sākumā nebija neparasta ne pilsētā, ne laukos. Izņemot 1905. gada revolūcijas laiku, kad telefona vadu apgriešana bija apzināta cīņas metode, līdz tam un pēc tam vadus grieza galvenokārt iedzīvošanās nolūkā – tie lieti noderēja saimniecībā un interesenti parasti nemaz neprasīja, no kurienes prece nākusi.
Piemēram, 1903. gadā Rīgas Apgabaltiesa izskatīja lietu pret diviem zemnieku jaunekļiem 19 gadus veco Jāni Zāģeri un 17 gadus veco Jūliju Veidi, kuri iepriekšējā gadā vairākas reizes tādā veidā bija sapostījuši telefona līnijas Rīgas apriņķa Lēdurgas muižas apkaimē. Galu galā Lēdurgas muižnieks barons Kampenhauzens saņēma ziņu par potenciālajiem vainīgajiem no kāda meža cirtēja un informēja vietējo uradņiku.
Pārmeklējot mājas, izrādījās, ka vienā uz zagtās stieples žāvēšanai izkārtas zeķes un citi drēbju gabali, bet otrā drāts izmantota arkla lemeša piestiprināšanai. Pieaugušie nebija interesējušies, kur jaunekļi stiepli ņēmuši. Katrs no jauniešiem saņēma pa trim mēnešiem cietuma.
