1900. gada 1. februārī. Cilvēks, kas dzīvoja uz naža asmens 1
Pirms 110 gadiem grāmatveža ģimenē piedzima Jānis Lipke, plašāk pazīstams kā leģendārais ebreju glābējs Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā Žanis Lipke.
Kopā ar sievu Johannu savas Ķīpsalas mājas šķūņa pagrabā viņš paslēpa un izglāba no nonākšanas nacistu rokās vairāk nekā 50 ebreju.
Lipke tomēr nedarbojās viens, bet viņam palīdzēja vismaz pārdesmit cilvēku.
Kā personība viņš bijis ļoti noslēgts un arī pēc kara kuram katram nestāstījis par paveikto. Viņš vispār nemīlējis par to runāt.
Par Lipki zināmais liecina, ka viņš bijis no tādiem, “kas dzīvo uz naža asmens”, gatavs riskam, reizē principiāli darot to, ko apņēmies.
30. gados Lipke strādāja par krāvēju Rīgas ostā un piepelnījās ar kontrabandu, tā nonākot arī policijas redzeslokā. Neapšaubāmi, kontrabandista un “melnā tirgus” darboņa pieredze un rūdījums palīdzēja cēlajā darbā.
Tikai agrāk viņš riskēja ar lielu naudas sodu vai cietumsodu, kamēr ebreju glābšana nacistu režīma apstākļos pieķeršanas gadījumā nozīmēja diezgan drošu nošaušanu vai nonākšanu koncentrācijas nometnē ar lielu bojāejas iespēju.
Lipke 1941. gadā iekārtojās darbā vācu gaisa spēku “Luftwaffe” noliktavās, vēlāk upes kuģniecībā.
Ar ebreju glābšanu viņš sāka nodarboties 1942. gada janvārī.
Vispirms cilvēkus, parasti jaunus vīriešus, dabūja ārā no geto, lai nodarbinātu kā palīgstrādniekus, bet pēc darba beigām ar viltību tika panākts, lai bēgļa iztrūkumu nepamana.
Sākotnēji izglābtos slēpa dažādās vietās Rīgā, bet vēlāk zem Ķīpsalas mājas malkas šķūņa tika izraksts 3×3 metrus liels bunkurs, kurā pastāvīgi mitinājās līdz 12 cilvēkiem.
Lipke pamazām centās šo slēpni atslogot, slepus nogādājot izglābtos uz lauku mājām Dobeles apkaimē.
Pēckara periodā padomju varas orgāni uz Lipki raudzījās ar aizdomām, toties viņš izpelnījās nedalītu cieņu Izraēlā un ebreju vidū, 1977. gadā saņemot titulu “Taisnais starp tautām”.
