FOTO. “Gribēju būt mīlēta, bet tiku pazemota, izmantota, sista.” Kāpēc piecdesmitgadīgā politiķe uzķērās jeb izglītotās, bagātās arī raud
0
Katru nedēļu LA.LV redakcija saņem arvien jaunas ziņas no cilvēkiem, kuri domā, ka izjutuši pieburšanas radītu ļaunumu. Šonedēļ publicējam Gintas stāstu, kas tapis, lai atvērtu acis citām sievietēm, kuras dzīvē pieredzējušas kaut ko līdzīgu. Šis varētu būt stāsts par skaistu, izglītotu sievieti ar labu karjeru, kurai atliek laiks labdarībai un vaļaspriekiem, kuras dārzā rozes zied līdz vēlam rudenim, – vienu no tām, kurām viss iet no rokas. Tomēr šis būs stāsts par emocionālu un vēlāk arī fizisku vardarbību. Par to, ka ne zinātniskie grādi un diplomi, ne materiālā stabilitāte, ne dzīves pieredze nav vairogs, kas pasargā no iekļūšanas vardarbīgās attiecībās. “Man kauns, ka ļāvu sev to nodarīt trīs gadu garumā,” saka Ginta un piebilst, “sievietes, neklusējiet!” Viņa grib atklāt savu rūgto pieredzi ne tik daudz sevis kā citu sieviešu dēļ, kurām, tāpat kā viņai, sāp un ir kauns.
Ginta, runājot par sevi, atklāj, ka viņā ir kaut kas no Žaklīnas Kenedijas un Merilinas Monro. Viņa ir gaišmate, kuras sievišķīgs trauslums netraucē būt dāmai ar “baigo krampi”. Sieviete pašā plaukumā – enerģiska, apņēmīga, tāda, kuru ap pirkstu neaptīt. Izteikti latviska. Darbojas politikā. Un tomēr… Uzķeras arī supersievietes! Viņa stāsta, ka ir pagājis vairāk nekā pusgads, kopš viņa pārrāva “vardarbības apli” un aizgāja no attiecībām, kurās jutās noniecināta, pazemota, emocionāli iztukšota, tomēr laiks rētas nav sadziedējis. Aizvien vēl sāp, un viņa nav piedevusi – galvenokārt sev. Stāsts, kas sākās tik romantiski, izvērtās emocionālā terorā, bet beidzās ar zilumiem un bēgšanu naktī saplēstā naktskreklā un bailēs par savu dzīvību.
Turīgu sieviešu mednieks ar pieredzi
Pēc neilgas sarakstes internetā viņi satikās 2019. gada 1. jūnijā. Viņa – nodrošināta sieviete pēc 50, kurai dzīvē viss ir, tomēr vienā sirds pusē smeldzīgs tukšums, gribas atrast savu “otru pusīti”, viņš – vīrietis jau gados, kuram pietrūkst sievietes siltuma. “Viņš mani aizveda vakariņās uz Kalnukrogu, Ķekavas pusē. Jau otrajā vai trešajā randiņā aicināja dzīvot pie sevis, neraugoties uz to, ka man Rīgā ir māja. Sacīja, lai tajā saimnieko bērni. Es piekritu, jo redzēju, ka vīrietis ir viens, netiek galā ar mājas soli,” iesāk Ginta un aprauj teikumu. Viņai grūti valdīt asaras. “Man ir kauns par to, ko savas labsirdības dēļ nodarīju sev.” Šos vārdus viņa atkārtos vairākkārt.
Ginta runā emocionāli, kā pati saka, “ar sirdi”: “Man neko ne no viena nevajag, pašai ir viss: māja, mašīna, labs darbs, draudzenes, aizraušanās.” Jā, tas viss bija, bet viņa ilgojās pēc tuva cilvēka, kuram uzlikt galvu uz pleca, vakarā dārzā veroties saulrietā; ar kuru sadoties rokās un justies drošībā, ar kuru rosīgā rītā pie brokastu galda saprasties no pusvārda. Pavisam vienkārši un cilvēcīgi.
Un tomēr, kāpēc viņa, apdomīga sieviete, tik vētraini metās attiecībās?
“Viņam šajā ziņā bija pieredze – ne es pirmā, ne pēdējā. Neredzēju, kas viņš par cilvēku,” viņa stāsta.
Ginta prāto, kā Juris spējis viņu apvārdot. Viņa piemetina, ka sieviešu viņam bijis tik daudz, cik uz pirkstiem nesaskaitīt. Kāds bija Juris? Liela auguma, mazliet lācīgs un apvēlies – no tiem, kas mīl sātīgi paēst, sēžot pie televizora ar telefonu rokā. Un nēsā bikšturus, lai vēderam ērtāk. Nē, fitnesa zālē viņu nesastapt, saprotams, arī bibliotēkā un mākslas muzejā ne, arī ne koncertā, teātrī vai atpūtas pasākumā.
Pēc skata Gintai viņš nepatika, bet šķita rūpīgs, uzmanīgs, aizbildniecisks. Viņa nodomāja: “Nopietns vīrietis. Viņš teica, ka vienam grūti. Varbūt viņš manī aizskāra kādu jūtīgu stīgu un man kļuva viņa žēl? Es ikdienā darbojos dažādos labdarības projektos, ticu Dievam, tāpēc manī ir līdzjūtība pret cilvēkiem.” Tagad Ginta saprot, ka aiz mazrunīgā, sākotnēji galantā vīrieša maskas slēpās smalks aprēķinātājs: “Viņš uzreiz saprata, ka man ir nauda, īpašums. Viņš meklēja turīgu sievieti. Vienmēr, kad atbraucām pie manis, viņš kaut ko savāca, sak, tev te tāpat nevajag. Bet kas viņš bija? Nulle. Celtnieks ar nolaistu māju.”
No pašapzinīgas dāmas par izsmietu kalponi
Tā nu Ginta – dāma augstpapēžu kurpēs, dizaineru kleitās, allaž ieveidotu frizūru, zelta rotaslietās, pieradusi pie komforta – pārcēlās uz māju, kas oda pēc pelējuma, kuras grīdas dēļos caurumi, pie logiem veci, nobrūnējuši aizkari, interjers 90. gadu stilā, dārzs – aizaudzis. Enerģiskā piecdesmitgadniece nenobijās: jāatrota piedurknes un jāķeras klāt. Tomēr, kad sieviete saprata, ka nāksies gulēt gultā, kurā no dzīves šķīrās Jura māte, viņa bija šokā un teica: “Nē!” Bet Jurim bija vienalga: ja nepatīk, gadā jaunu pati. Ginta tā arī izdarīja.
Par 2000 eiro nopirka ozolkoka gultu ar diviem naktsskapīšiem. Un tas vēl nav viss. Pati arī saskrūvēja. Latviešu sieviete taču var visu!
Nopirka jaunu televizoru, lustras, “Karcher” – jaudīgu augstspiediena mazgāšanas ierīci –, nomazgāja logus, pielika jaunus aizkarus. Un vēl un vēl… Nežēloja ne sevi, ne naudas maku. Pašai nemanot, Ginta mājas darbos iejūdzās kā zirgs. “Es sevi nesaprotu, kāpēc tā darīju,” viņa saka, atskatoties uz sevi ar laika distanci, “tā bija koncentrācijas nometne, viņš mani turēja kā suni pie kājas, katru soli kontrolēja.”
Ginta izraka vecās puķes, ar lāpstu līdzināja zemi, Tukuma stādaudzētavā sapirka rozes, kas zied divas reizes gadā, un teju 10 metru garumā sastādīja zem logiem. Lai pareizi sagrupētu augus, uzaicināja daiļdārznieci. Iestādīja mellenes, rokot metru dziļas bedres, flokšus, petūnijas, eņģeļtaures, celiņa malu izdekorēja ar dabīgajiem akmentiņiem.
Pirmo reizi dzīvē Ginta stādīja un noraka kartupeļus ar lāpstu. Juris stāvēja blakus un gudri spriedelēja, tad noprasīja, kad būs vakariņas.
“Es tur strādāju kā dzimtbūšanas laikos. Nesaprotu, uz ko cerēju, ko gaidīju? Laikam to darīju, lai bērni nesaka, ka “dauzos apkārt pa vīriešiem”. Es vienkārši gribēju stabilitāti,” piedzīvoto atminas Ginta.
Lai ko arī Ginta darītu un kā censtos, Jurim nekas nebija pa prātam. Dārzs zaļoja un ziedēja, brīvdienās Ginta mīļoto lutināja ar pašceptām plātsmaizēm un biezpienmaizītēm. Centās katru reizi pārsteigt, ko oriģinālu pagatavot. Svētkos galds lūza no Gintas gatavotajiem labumiem. Laša cepetis, nēģi, rasols, pīrādziņi, zaļumi – nekā netrūka. Bet viņai šķitis – jo vairāk viņa cenšas, jo vairāk Juris viņu nicina. Viņš turpināja aizvainot, pazemot, kontrolēt. Varmācības eskalācijas klasika.
“Iepriekš viņš pārtika no ceptām olām, gaļas un kuņģa zālēm. Es pēc labākās sirdsapziņas centos gatavot dabisku, kvalitatīvu ēdienu. Pirku mājas biezpienu, sieru, gaļu – ekoloģiskus produktus –, naudu nežēloju. Viņš pat neapjēdza, kas ir veselīgs ēdiens. Virtuvē ienāca tikai, lai izsmietu mani. Teica: “Tu gatavo cūkām, obščepitam.” Bet, pateicoties manam ēdienam, viņam vairs nevajadzēja dzert kuņģa zāles. Plkst. 22.00 vakarā, atbraukusi no kora mēģinājuma, es stājos pie plīts un līdz diviem naktī gatavoju, lai viņam ir, ko paņemt kastītē uz darbu. Par ko?…” Gintai sirds pilna.
Un ko tikmēr Juris? Kamēr Ginta, galvu nepacēlusi, strādāja dārzā un mājā, “sēdēja iepazīšanās portālos un meklēja nākamās”. “Kamēr bijām kopā, viņš brauca haltūrās un nopirka jaunu mašīnu. Vecā bija tāda, ka kājas bira cauri. Teicu, ka negribu ar tādu braukt,” viņa stāsta. Šodien Ginta saprot, ka nekādu jūtu nebija, viņš meklēja labumu sev: “Kad atbrauca ciemos mans mazdēls – divus gadus vecs puisītis – un divas reizes uzlēca uz vecā dīvāna, viņš kliedza, ka bērns to salauzis, lai pērku jaunu. Mazgājot pagalmā mašīnu, izmantoju vecu uzgali. Redzēju, ka tas nedarbojas, bet viņš teica, ka es esmu to salauzusi. Viņš uz mana rēķina gribēja atjaunot interjeru. Es to visu sapratu, bet piedevu.
Lai uzlabotu viņa māju, es jau gāju “mīnusos”, bet gribēju dzīvot vidē, pie kādas biju radusi.”
Lai likvidētu pelējumu, kas bojāja veselību un pēc kura sāka ost apģērbs, Ginta nopirka ozonatoru, izmantoja tautas līdzekļus un mazgāja grīdas ar etiķūdeni. Pienāca diena, kad Gintai sāka sāpēt locītavas. Neizpratnē, kas ar viņu notiek, sieviete gāja pie ārstiem. Tomēr atbilde bija virspusē. Viņa bija fiziski un emocionāli nomocīta – ķermenis burtiski teica priekšā: “Bēdz no šejienes!” Bet Ginta neklausīja. Tā vietā viņa turpināja sevi izdzīt, nesaprotot, kas ar viņu notiek.
Kādā vakarā, nostrādājusies dārzā, Ginta sēdēja pie datora. Sēdēja klusi, tumsā, lai netraucētu Jurim skatīties televizoru un netērētu viņa elektrību. Ap desmitiem viņš iegāja gulēt, bet pēc brīža jau atskanēja soļi, kas nesolīja neko labu. Juris sagrāba Gintu aiz matiem, norāva no krēsla un uzkliedza, ka jāiet gulēt.
Bija laiks, kad Ginta gulēja otrā istabā uz dīvāna, bet durvīm kaut ko aizlika priekšā, jo baidījās, ka miegā Juris viņai varētu ko nodarīt. Viņa uzrakstīja meitai: “Meitiņ, ja ar mani kaut kas notiks, zini, kas ir vainīgs.” Kad Ginta meitām teica, ka vairs nespēj, viņas nenoticēja, jo no malas viss izskatījās labi. “Jūs taču vienmēr kašķējaties,” viņas teikušas.
Par to, kas notika aiz slēgtām durvīm, Gintas ģimene nenojauta. “Cūka, ma*ka, mai*a, tu man te visu esi aiz*irsusi,” bija ikdienišķās frāzes, kas tika veltītas Gintai.
Nav jau tā, ka Ginta nemēģināja pretoties. Viņa divas reizes gāja prom no Jura, bet vienmēr piedeva un atgriezās. Manipulēt vīrietis prata. Zvanīja un samtainā balsī dudināja: “Nu atbrauc, parunāsimies, man vienam tik skumji.” Ak, jā, teica, ka ogas iet bojā, jānolasa. Un Ginta lasīja ogas – lika saldētavā ziemai un vārīja ievārījumus.
“Lūdzu, lūdzu, paliec, nebrauc mājās,” viņš lūdzās. Un Gintas sirds atkal izkusa.
“Mājās viss bija tik tīrs kā operāciju zālē, bet, nedod Dievs, viņš pamanīja kādu puteklīti. Tas bija pietiekams iegansts, lai mani tiranizētu,” atminas Ginta.
Lai Jurim viss būtu pa rokai un nebūtu jātērē nauda, viņa sagatavoja krājumus ziemai – kartupeļus, burkānus, gurķus un tomātus, pat puscūku nopirka. Redzot, ka Jura ģimenes kapi ir atstāti novārtā, Ginta atveda melnzemi, dzelteno smilti, iestādīja puķes, sakopa, lai ir skaisti: “Kapus kopu, rāpojot pa zemi! Kad es kaut ko daru, tad no visas sirds, ar dvēseli. Ja dzīvoju ar cilvēku, man nekā viņam nav žēl.” Pretī Ginta par to ieguva sabojātu veselību un beigtus nervus.
Nebeidzamais emocionālais terors un pazemojumi lika sevi manīt. Ginta visu laiku bija stresā – darbā nespēja koncentrēties, sāka pieļaut kļūdas. No stresa viņa bija sākusi daudz ēst un pieņēmusies svarā. Tagad kolēģi Gintai jautā: ”Kas tas bija par periodu?” Uz ko viņa attrauc: “Labāk nejautājiet. Kādai ellei gāju cauri, neviens nezina. Es cenšos aizmirst un būvēt jaunu dzīvi, bet, līdzko ceļu augšā atmiņas, tā reāli sāp. Es biju sponsors, sekretāre, sociālais darbinieks, jurists, advokāts, kalpone un darba zirgs.”
Cik daudz var izturēt sieviete
“Manai pacietībai nebija robežu. Cik daudz var izturēt sieviete!” Ginta spriež. Reiz, kad Ginta četrrāpus raka rožu dobi, pie žoga pienāca kaimiņiene, uzlika roku uz sirds un teica: “Žēlo sevi, viņš nosita savu tēvu. Tu neesi ne pirmā, ne pēdējā. Ej ātrāk prom no šī tirāna. Ir nopircis 2.grupas invalīdu apliecību un apzog valsti, mājās atrodas nereģistrēts ierocis, zog elektrību, ūdeni, ar visiem saplēsies.”
Ginta nežēloja. Pārmaiņas iepriekš allaž dzīvespriecīgajā Gintā pamanīja draudzenes, kas centās viņai “atvērt acis” un vedināja mukt projām, ko kājas nes: “Ko tu ar sevi dari? Vai tev to vajag? Mēs aizbrauksim un aizvedīsim no turienes.” Ginta neklausīja. Varbūt pārāk daudz bija ieguldījusi attiecībās, gan emocionāli, gan materiāli, tāpēc negribēja padoties. Tomēr nekas nemainījās. Nesaprata, kas ar viņu notiek.
Kad Ginta smagi slimoja ar Covid-19, gulēja ar augstu temperatūru, vīrietis viņu ar kāju gribēja izspert no gultas. “Teica, ka esmu cūka un tēlojot,” viņa atminas.
Ginta gulēja uz rullīšos ietītiem matiem kā vecajos laikos – fēnu lietot neuzdrīkstējās, jo tas “ēd elektrību”. “Es pirku savu pārtiku un mazgājos savās mājās, lai tikai neko viņa netērētu. Gulējām manos spilvenos un gultas veļā,” viņa stāsta, uzsverot, ka izpatika Jurim visā – lai tikai viņš nedusmotos, bet velti.
Atkāpies, sātan!
Pēdējais punkts abu attiecībās tika pielikts kādā rudens naktī. Gintai bija svarīgas darīšanas, tāpēc viņa atgriezās vēlu. Mājupceļā piestāja aptiekā, lai nopirktu Jurim vitamīnus. Vīrietis viņu sagaidīja saīdzis, nerunāja. Ginta izņēma no ledusskapja katliņu ar biešu zupu un pajautāja, vai uzsildīt. Normālas atbildes vietā sauss: “Negribu.” Jūtot, ka kārtējo reizi situācija ir nokaitēta, Gita paēda un nolēma pasēdēt tumsā, nogaidīt, kad Juris iemigs.
Ap vienpadsmitiem, domājot, ka Juris jau guļ, viņa klusu iegāja guļamistabā un apgūlās uz sāniem. Negaidīti Juris ironiski pajautāja: “Nu, par ko mēs šodien parunāsim?” Ginta izlikās, ka nedzird, bet Juris nelikās mierā, sāka viņu bikstīt. Ginta teica, ka viņa ir nogurusi un grib gulēt. Juris pārmeta, ka gaidījis viņu agrāk, lai palīdz iestumt dārza traktoru piekabē. “Traktors ir smags. Man tas nebija pa spēkam, bet es būtu centusies, lai viņam palīdzētu,” Ginta skaidro. Vārds pa vārdam, un Juris izmeta frāzi: “Tu mani izmanto!” “Tas nu man bija par daudz. Es mierīgi atbildēju: “Bet varbūt ir otrādi…” Juris histēriski sagriezies ar kājām pret viņu un izspēris viņu no pašas pirktās gultas.
Ginta bija uz grīdas, Juris izlēcis no gultas, un viņa rokas saķērušas Gintas kaklu. Viņš norāvis no sievietes kakla zelta ķēdīti, saplēsis naktskreklu un sitis, kur pagadās.
Tālāko Ginta atceras miglaini. “Es nesapratu, kā viņš mani sita, bet domāju, ka ar mani ir beigas, jo viņš ir masīvs, liela auguma vīrietis. Tad kaut kā piecēlos kājās un teicu, ka braukšu mājās. Steigā savācu kaut kādas mantas un noliku koridorā.” Juris izkratīja Gintas somu, atrada mašīnas atslēgas un teica: “Tu nekur nebrauksi.” Kad viņš draudīgi tuvojās Gintai, viņa šausmās atkāpusies un iekliegusies: “Atkāpies, sātan!” Tad viņa pārmetusi krustu. “Ticiet vai ne, bet tas nostrādāja. Paņēmu telefonu un teicu, ka saukšu policiju. Tad viņš lēnām atdeva mašīnas atslēgas,” atminas Ginta, kura domā, ka Dievs viņai stāvēja klāt, ļaujot izsprukt puslīdz sveikā. “Lūdzu Dievam piedošanu un teicu paldies, ka man paveicās – mani nenosita. Varbūt pat labi, ka tas notika un es beidzot aizgāju no elles, kurā dzīvoju,” stāsta sieviete.
Teikt, ka atgūties nebija viegli, ir nepateikt neko. Ginta bija tādā stresā, ka veselu mēnesi gāja vienlaikus uz trim fizioterapijas procedūrām, lai kaut cik savestu sevi kārtībā. Sekoja psihoterapijas kurss: “Jā, es esmu stipra sieviete, varu savākties, bet šis varmāka, afērists spēja mani novest līdz tādam stāvoklim. Kā vārdā? Tikai tāpēc, ka biju labestīga un iejūtīga.”
Trauma no neveselīgajām, vardarbīgajām attiecībām ir tik liela, ka Gintu pārņem neizskaidrojamas, uzmācīgas bailes, sastopot cilvēku ar tādu pašu vārdu.
Ilgu laiku viņai bija fobija no vīriešiem. Tomēr laiks dara savu, un šobrīd viņai ir sirsnīgas attiecības ar kādu vīrieti. Abi kopā apmeklē pasākumus, staigā gar jūru, dejo un daudz smejas. Tomēr kaut kam nopietnākam Ginta vēl nav gatava: “Vīrieša īpašumā vairs neiešu – man bijusi tāda dzīves skola, ka otrreiz to negribu piedzīvot.”
Šobrīd Ginta ir vērsusies tiesā, lai atgūtu savas mantas, ko Juris neatdod. “Vai man tās vajag? Nē! Negribu, lai manis pirktajā gultā viņš vāļājas ar citām. Gribu mantas atdot labdarībā – cilvēkiem, kuriem tās noderēs,” viņa paskaidro. “Draudzene saka: “Es neatstātu neko, aizietu izrautu visas puķes.” Bet man ir žēl ziedu,” skaidro Ginta, kura domā, ka Juris varbūt pat līdz galam neapzinājās savu vardarbīgo dabu, jo bija audzis vidē, kur rupjības un lamas bija norma.
Lai Gintai neatdotu mantas, Juris tiesā, policijā izdomā visādas pasakas, ka iznīcinājis, sadedzinājis, salūzušas, samaksājis par tām, pats pircis utt.
“Kas tas bija – mīlestība, pieķeršanās? Nē, drīzāk apmātība. Varbūt viņš gāja pie kaut kādiem ekstrasensiem, sieviņām, burvjiem?” spriež Ginta.
Cita izskaidrojuma tam, ka viņa – apdomīga, saprātīga sieviete, kurai “visās jomās rullē”, trīs gadus pati sevi turēja verdzībā, ļāva pazemot un izmantot, viņai nav. Nobeigumā Ginta saka, ka ievainojamām sievietēm, kuras iepazīšanās portālos meklē mīlestību, jābūt piesardzīgām – “tādu “juru” tur ir daudz”.
