Ņikita šobrīd karo Ukrainā un pazīstams ar iesauku Latvietis: “Viņi ļoti novērtēja, ka esmu pametis mierīgo dzīvi Latvijā un devies uz Ukrainu” 30
Latvieti, kurš dzīvo Ukrainā jau no 2017. gada, sauc Ņikita Tarenovs (pēc paša vēlēšanās identitāte netiek slēpta). Ņikita sevi uzskata par latvieti, viņam ir arī Latvijas pilsonība, tāpēc arī citiem Ukrainā zināms tieši pēc viņa paša iesaukas “Latvietis”, portāls Pardrosibu.lv šodien publicējis Kārļa Apalupa sagatavotu rakstu par Ņikitu.
Jau kopš 2014. gada Ņikita skolā Rīgā konfliktējis ar citiem vienaudžiem un skolotājiem, nostājoties Ukrainas pusē. Taču tā vietā, lai Ņikita tikai ar vārdiem aizstāvētu Ukrainu, viņš pēc skolas beigām devās uz Harkivu, lai darītu to pats ar savu dzīvību. Ņikitam tolaik bija vien 19 gadi.
Ņikita dzimis Rīgā 1997. gadā. Mācījies Rīgas skolā, kur jau no 15 gadu vecuma piedalījies Jaunsardzes kustībā. Jaunsardzē bijis līdz pat skolas beigām un atceras to kā interesantu laika pavadīšanas veidu. Pārgājieni, orientēšanās, disciplīna – jau tadtas viss esot ļoti paticis, un viņš novērtē, ko Jaunsardze ir devusi. Visvairāk viņš novērtē disciplīnu, kas tur tikusi ieaudzināta, tomēr par Jaunsardzē iegūto zināšanu pielietošanu šobrīd Ukrainā viņš saka:
“Neviens karš nav tāds kā citi. Šeit visbiežāk šauj ar tankiem, mīnmetējiem un artilēriju. Jaunsardze visvairāk gatavo dienestam Latvijas armijā, taču Latvijā šobrīd nav kara. Jaunsardzē šauj ar pneimatiskajām šautenēm, bet karā ir kaujas ieroči. Jaunsardze man deva daudz, bet es nevaru teikt, ka Ukrainā man tas ļoti palīdzētu.”
Par skolas dzīvi kopumā Ņikita saka, ka tā viņam esot bijusi ļoti jautra. Īpaši esot patikusi vēsture, viņš ļoti labi pārzinot Latvijas un Ziemeļvalstu vēsturi, paticis sports un padevusies arī mājturība, jo labprāt veidojis dažādus priekšmetus no koka un aizrāvies ar citiem rokdarbiem. Tik labi gan neesot gājis ar citiem priekšmetiem, kuri mazāk patikuši – tajos Ņikita mācījies uz četriniekiem.
2014. gadā, kad Ukrainā notika revolūcija un Krievija iebruka Krimā un Donbasā, Ņikita jau vēlējies doties uz Ukrainu, taču tolaik vēl nebija pilngadīgs. Ņikita par to laiku saka: “Neviens tajā laikā skolā par to vispār neko nerunāja. Tikai es par to runāju. Teicu, ka Krievija ir agresors un okupantus vajag nošaut, bet mani skolā sāka saukt par “mazo nacistu” un aizrādīja, ka tā nedrīkstot runāt. Es uz to atbildēju, ka iebrukt Ukrainā arī nedrīkst, bet skolotāji tikai teica, ka “tā nav mūsu darīšana”. Man bija vienalga, ko saka skolotāji. Man bija svarīgi noturēt savu pozīciju.”
Motivācija doties uz Ukrainu – aizstāvēt Ukrainu un meklēt “draivu”
“Pirmo reizi uz Ukrainu devos, lai saprastu situāciju un atpūstos. 2017. gada vasarā devos uz Harkivu, man tur bija divi draugi, kas izrādīja pilsētu. Staigājām pa parkiem un pilsētas ielām, tur iepazinos ar metro, kuru redzēju pirmo reizi, jo Rīgā mums tādu nav. Harkiva bija ļoti skaista pilsēta, man tā patīk visvairāk par visām pilsētām,” atzīst Ņikita.
“Kad atgriezos Latvijā pēc vasaras, mani Harkivas draugi jautāja, vai es gribot palikt Latvijā vai atgriezties Ukrainā. Tobrīd es uzreiz to izlēmu, savācu mantas, nopirku biļeti un aizbraucu.”
Taču Ņikita saka, ka esot bijis vēl viens svarīgs iemesls viņa lēmumam atgriezties Ukrainā –Ņikita dzīvojis un uzaudzis bērnu namā un ar saviem vecākiem nav sazinājies, tāpēc arī uz Ukrainu doties neesot bijis grūti, jo neviens viņu šeit nav mēģinājis atrunāt vai palikt.
Nākamajā rītā pēc atgriešanās Latvijā no pirmās vizītes Ukrainā bērnu namā ieradusies Drošības policija (tagad – Valsts drošības dienests). Ņikita ticis aizturēts un nogādāts Drošības policijā, kur esot ticis nopratināts – ko esot darījis Ukrainā? Vai esot tur karojis? Vai pazīstot kādu no AZOV pulka vai kā citādi esot ar viņiem saistīts?
“Tieši šis moments, kad es atgriezos no atpūtas Ukrainā un mani aizturēja, bija galvenais iemesls tam, ka es uzreiz pēc Drošības policijas atbrīvošanas sakravāju savas mantas un devos atpakaļ uz Ukrainu,” norāda Ņikita.
“Draivs” esot bijis viens no iemesliem doties uz Ukrainu. Latvijā, pēc Ņikitas vārdiem, viņam neesot pieticis kara “draiva”. Taču viņš uzsver: “Man ne tikai nepietika “draiva”, bet man ļoti gribējās palīdzēt Ukrainai, jo Ukraina ir brālīga tauta. Es ļoti mīlu Ukrainu, cienu ukraiņus par viņu gribasspēku, par to, ka viņi šobrīd cīnās pret orkiem.”
Ņikita saka, ka viņš vēlējies palīdzēt Ukrainai arī netaisnības dēļ: “Viņiem vienkārši uzbruka. Izdomāja kaut kādu nesaprotamu situāciju un uzbruka.”
Taču bail Ņikitam neesot bijis, jo tolaik, kad sākotnēji ieradies Ukrainā, karš vēl bijis tikai Donbasā un līdz plaša mēroga iebrukumam Ukrainā 2022. gada 24. februārī Ņikita jau esot bijis sagatavojies, apmācīts un ieguvis nepieciešamo kaujas pieredzi.
Dzīve Ukrainā 2017. – 2022.: AZOV kustība, treniņi un ukraiņu attieksme pret latvieti
“AZOV” bataljons radās 2014. gadā kā pretspars prokrieviskajiem seperātistiem. Taču ar laiku no bataljona izauga arī “AZOV” kustības politiskais spārns “Nacionālais korpuss”, zem kuras savukārt atradās arī spēka bloks “Nacionālā družīna” (Družīna – Karadraudze senslāvu zemēs).
“2017. gadā jau pirmās vizītes laikā Harkivā es pievienojos “Nacionālajai družīnai”, kur es biju parasts ierindnieks. Mēs organizējām dažādas akcijas – pret kolaborantiem, pret seperātistu spēkiem. Man ļoti patika družīnā, to laiku es nekad neaizmirsīšu,” saka Ņikita, atceroties savu pirmo vizīti Ukrainā.
“Papildus politiskajām akcijām mēs pēc iespējas biežāk nodarbojāmies ar dažādām pašattīstības nodarbēm – sportu, jauktajām cīņām, nažu cīņām, šaušanu un taktiku apguvi. Mēs centāmies attīstīt sevi visos veidos, lai vēlāk varētu būt kaujas spējīgi.”
Vaicājot Ņikitam, kāda bija ukraiņu attieksme pret viņu kā latvieti, viņš atzīst: “Tas viņiem bija ļoti negaidīti. No sākuma man nemaz neticēja, līdz es parādīju pasi. Viņi ļoti novērtēja to, ka esmu pametis savu mierīgo dzīvi Latvijā un devies uz Ukrainu. Nebija pilnīgi nekādas negatīvas attieksmes, visi mani cienīja un ciena.”
Stāsta turpinājumu pardrosibu.lv plāno publicēt rīt. Tajā – Ņikitas pieredze karojot līdz 24. februārim un pēc 24. februāra. Iestāšanās Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes speciālo uzdevumu bataljonā “Kraken”, pēc tam nokļūšana uz AZOV izveidotajā 3OŠB, Harkivas aizsardzība, Hersonas atbrīvošana un šodienas cīņas pie Bahmutas. Kā arī – kur pazuduši “Kadīrovieši” un, kādi ieroči Ukrainas frontē ir visvērtīgākie.
Lai sekotu tieši Ņikitas grupas gaitām, pieseko: https://t.me/nord_x_storm
Ņikita šobrīd lūdz atbalstīt viņu tālākajās cīņās ar nakts redzamības iekārtu. Tā maksā dārgi, bet katrs ziedojums palīdz. Ukrainas Monobank konts ir atvērts uz Ņikitas drauga Evgēnija vārda, bet naudu saņems tieši Ņikita.
