1899. gada 7. maijā. Dzimis “siseņu” un trimdas latviešu sociāldemokrātu līderis 0
Pirms 110 gadiem, tobrīd ārsta, bet vēlāk ievērojama sociāldemokrāta un Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa un mediķes, sabiedriskās darbinieces Klāras Kalniņas ģimenē Tukumā piedzima viens no Latvijas sociāldemokrātu pazīstamākajiem aktīvistiem pirmskara Latvijā, vēlāk ievērojams latviešu trimdas politiķis Zviedrijā Bruno (Brūno) Haralds Kalniņš. Pirmskara Latvijā jaunais Kalniņš, pilsoniskās preses nereti ironiski saukts par Brunīti, bija pazīstams kā dedzīgs, kreisi un nedaudz huligāniski noskaņots jauneklis, kurš vadīja sociāldemokrātu organizāciju “Strādnieku sports un sargs” (SSS), dēvētu par “siseņiem”. Oficiāli tā nodarbojās ar sporta popularizēšanu, taču faktiski bija apsardzes dienests ar paramilitārām iezīmēm, kas uzraudzīja kārtību “zociķu” pasākumos. Bruno Kalniņš bija nesamierināms Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma pretinieks, nonāca cietumā, pēc atbrīvošanas emigrēja uz Somiju; 1939. gadā viņam atņēma Latvijas pilsonību. To atdeva Augusta Kirhenšteina “leļļu valdība”. Nebija brīnums, ka 1940. gada vasaras notikumus Kalniņš sākotnēji uzņēma ar prieku; jūlijā un augustā sešas nedēļas bija Latvijas armijas politiskais vadītājs. “Darīju to ļoti neskaidrajā situācijā, kad krievu okupantu nolūki nebija vēl noteikti zināmi un kad pastāvēja ilūzijas par neatkarības un nacionālās armijas saglabāšanas iespējām,” vēlāk trimdā atzina Kalniņš, piekrītot, ka sākotnējā sadarbība ar okupācijas varu bijusi kļūda, taču tādu pašu kļūdu toreiz pieļāvis arī Ulmanis un ne viņš vien. Jāsaka, Bruno Kalniņš tā laika alošanos izpirka, kā trimdinieks kļūdams par nelokāmu un pārliecinātu Latvijas neatkarības atjaunošanas idejas uzturētāju, turklāt ar starptautisku autoritāti.
