Arkādija 20. gs. sākumā.

Pirms 120 gadiem Arkādijas dārzs Torņakalnā tika atvērts apmeklētājiem kā publisks parks. Kā atpūtas vietu Māras dīķa apkaimi rīdzinieki izmantoja jau 18. gadsimta beigās, kad tā saukta par Altonu. Savukārt smilšu kāpu ezera malā no Rīgas pilsētas 1852. gada iegādājās Prūsijas ģenerālkonsuls Vērmanis – tās pašas dzimtas pārstāvis, kura vārdu nes Rīgas centra parks. Vērmanis saveda melnzemi, iekopa parku un dārzu, taču pēc viņa teju visu 19. gadsimtu Arkādija gāja no rokas rokā, saglabājot privātās teritorijas statusu. Situācija mainījās, kad dārzu 1896. gadā ieguva Rīgas pilsēta un nodeva tālāk uzņēmīgiem nomniekiem. Ūdenskritumu, mākslīgi veidoto Mārupītes gleznaino līkumu un dīķīšu sistēmu parkā izveidoja pēc dārzu arhitekta Georga Kufalta projekta 1905. gadā. 1910. gadā uzcēla restorāna ēku, vēlāko kino “Arkādija”; 1927. gadā pēc arhitekta Paula Kundziņa projekta uzcēla arī estrādi. Diemžēl abas pēdējās būves ir gājušas zudumā – nodedzinātas un nojauktas jau atgūtās neatkarības gados. No estrādes paaugstinājuma vēl vismaz 40. gados varēts redzēt Rīgas panorāmu. Mūsdienās Arkādiju tiltiņu dēļ iecienījuši kāzinieki, kaut parks nebūt nepārdzīvo savus labākos laikus. Tomēr tas joprojām it labi der nesteidzīgām pastaigām.