1898. gada 25. jūlijā. Ārlietu ministrs ar sarežģītu likteni 8
Pirms 120 gadiem tirgotāja ģimenē Rīgā piedzima pirmskara Latvijas pēdējais ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Neapšaubāmi talantīgs diplomāts, taču Muntera loma 30. gadu beigu notikumos, Latvijai mēģinot izlaipot starp nacistisko Vāciju un staļinisko PSRS, joprojām ir vēsturnieku diskusiju objekts. Mūsdienu vēsturnieki aizrāda, ka Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, tiktu okupēta, lai kādi arī būtu Kārļa Ulmaņa un viņa protežētā Muntera lēmumi. Tiesa, bijušajam ārlietu ministram veicās vairāk nekā viņa kolēģiem. Vilhelmam un Natālijai Munteriem par spīti arestiem un represijām izdevās nodzīvot līdz vecumam, tomēr tā nebija laimīga dzīve. Abu bērni gāja bojā uzlidojumā kara sākumā, kamēr Munterus turēja ieslodzījumā cietumā Ivanovā. 1952. gada februārī Vilhelmu un Natāliju atkārtoti notiesāja “par aktīvu cīņu pret revolucionāro strādnieku kustību un naidīgu darbību pret PSRS”. Divus gadus vēlāk viņus atbrīvoja bez tiesībām atgriezties Latvijā. Munters strādāja Vladimiras traktoru rūpnīcā. 1959. gadā viņam atļāva atgriezties dzimtenē un stāties darbā “Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs”. Munteru iesaistīja čekistu vadītajā Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs un viņš kļuva par paklausīgu ieroci padomju propagandas rokās.
