1898. gada 16. jūnijā. Blaumanis Rainim: “Atmetat ģiftis!” 1
Pirms 120 gadiem Rūdolfs Blaumanis vēstulē jaunstrāvniekam Jānim Pliekšānam – Rainim –, kurš Pleskavas apkaimē gaidīja rīkojumu doties trimdā uz Slobodsku un grima depresijā: “Dzirdu, ka Jūs, lai gan uz zemēm uzturēdamies, tomēr vēl arvienu esat ļoti nervozs, tā ka pat nevarot gulēt, un ka jūs lietojot ģiftis kā: opiumu un laikam arī sulfanolu un tamlīdzīgus medikamentus, gribēdami atdabūt miegu un spirgtumu. Jūs ziniet, Jums to nemaz nesakot, ka šie līdzekļi visi ir kaitīgi un ka miesa pēc zināma laika ar tiem apron, ka tie vairs nelīdz. Es dzēru bromu un pēc kāda laika tas man vairs nederēja. Tā ies Jums ar opiumu. Jūs galīgi sabojāsities, ja šīs ģiftis neatmetīsiet. Es Jūs sirsnīgi lūdzu, atmetiet, cik drīzi – jo drīzāk, jo labāk – visus māksliskus līdzekļus un griežaties pie dabas pēc palīdzības, ārstēdamies ar ūdeni.”
Eiropā tobrīd bija populāra mācītāja Sebastjana Kneipa metode jebkuras veselības problēmas dziedēt ar ūdens terapiju, īpašu uzsvaru liekot uz peldēm vai bradāšanu basām kājām aukstā ūdenī. Blaumanis apgalvoja, ka šī metode palīdzējusi gan viņa krustdēlam “dzeltenam nīkuļa puikam”, gan pašam, kad tas 1894. gadā cietis no hroniska bezmiega, murgiem un “reizēm uznāca tāda sirds klauve un tādas briesmīgas bailes, ka bija vai jākliedz un jādomā: nupat miršu”.
“Un tad jo bieži, sevišķi bezsaules dienās man uznāca tāda grūtsirdība, ka domāju, sirds man no kādas neredzamas rokas top žnaugta. Redziet, un šo slimīgo stāvokli pārvērta un laboja ūdens,” pamāca rakstnieks. Blaumaņa ietekmē vai ne, bet Rainis vēlāk patiešām kļuva liels peldēšanās cienītājs.
