Viens no pirmajiem latviešu diriģentiem Ādolfs Bētiņš.

Pirms 130 gadiem “Latviešu Avīzes” par tā laika ievērojamo Sanktpēterburgas konservatorijas latviešu studentu, pianista Ādolfa Bētiņa (1864 – 1911) un vijolnieka Jēkaba Ozola (1863 – 1902) izcilo, taču vāji apmeklēto uzstāšanos Jaunauces skolā: “Jā, tas bija tiešām apbrīnojami jauks izrīkojums, par kuru mēs nevaram dievsgan pateikties minētiem kungiem, kas mums to bija tik laipni sagādājuši ar tādiem lieliem pūliņiem un upuriem, lai gan viņi iepriekš jau zināja un varēja paredzēt, ka naudas ieņemšana būs ļoti maza un skaidrs atlikums priekš labdarīga mērķa pavisam niecīgs. Tā arī diemžēl bija. Daži savā pārliecīgā lepnībā un pārgudrībā no koncerta atrāvās, un arī vēl turklāt pūlējās, ir citus no tam atturēt, tiem daždažādus niekus iestāstīdami, šā un tā grabēdami un aplam muldēdami. Viņi sacīja: “Kāds tad varēšot prastā skolas namā dots koncerts būt? Cik varen dikti tad varēšot, tikai divi vien cilvēki būdami, iespēlēt? Kad būtu mazākais kādi gabali desmit muzikantu, cits ar bungām, cits ar trumpetēm – jā, tad gan tur iznāktu pavisam citāds, daudz pārāks mūziķis, daudz lielāks troksnis un stiprāks dumpis, ko dzirdēt – tādu tad gan būtu vērts, tur aizgājis klausīties!” Daži atkal palika mājās, tās pārdesmit kapeikas žēlodami, par ieiešanas biļetēm izdot, lai gan šiem nekad nav žēl ir vēl daudz vairāk naudas izdot par bairīti, šnabi un citām tādām lietām.”