“Šai gardajai zivij drīz vien būs jābeidzās.” Zvejniekiem pārmet nesaudzīgu attieksmi pret zivju resursiem 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 140 gadiem “Latviešu Avīzes” vēstīja par Baltijas jūrā pie Liepājas novēroto: “Bez pašas Liepājas zvejniekiem tur otru gadu jau zvejo vācu lašu zvejnieki. Šogad nu vēl atbraukusi dāņu zvejnieku laiva no Bornholmas salas ar visiem rīkiem.
Priekš pāri nedēļām tur vēl nobraukuši divi vīri iz Norvēģijas zvejot mencas (durskas).
Pirmie mēģinājumi tiem brangi izdevušies; viņu makšķeres maz vien izšķiras no mūsējām.
Ja tiem veiksies arī turpmāk, tad tie nodomājuši lielākā mērā izrīkot zveju. Ļoti bēdīgi, tā “Libausche Zeitung” raksta, ir skatīties, kā mūsu latviešu zvejnieki ar saviem velkamiem tīkliem izvelk visu laukā iz jūras.
Tā, piemēram, citu zivju starpā simtiem izvelkot butes divkapeiku gabala lieluma. Šās mazās zivtiņas ir tik maz derīgas, ka zvejnieki viņas neizlietājot ne cūkām par barību, bet prasti tās atstājot krasta malā.
Tā kā tā jau bušu skaits ir stipri mazinājies mūsu jūrmalās, bet, ja ilgi tā vēl strādās, tad šai gardajai zivij drīz vien būs jābeidzās.”
Brīdinājumi par nesaudzīgu attieksmi pret zivju resursiem, kas sāka skanēt 19. gadsimta beigās, un aicinājumi ierobežot velkamo tīklu jeb vadu lietošanu Baltijas piekrastē turpinājās arī sekojošajos gados.
Bija aicinājumi mainīt senos zvejas paradumus, kas kļuvuši “laika garam nepiederīgi, pat kaitīgi”.
“Tikai zvejot un zvejot, bet saudzēt nemaz. Vai tad tur ārzemēs, kur tamlīdzīgi rīkojās, jau vienumēr tā varēs grābt? Vietām jau valdība sāk šķēršļus likt šai pārmērīgai ekspluatēšanai,” 1908. gadā aizrādīja žurnāls “Zemkopis”.
