Viņu notiesāja par sadarbību ar “Ulmaņa fašistisko režīmu”. Kas bija pirmais profesionāli izglītotais latviešu keramiķis? 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1880. gada 7. decembrī. Pirmais profesionāli izglītotais latviešu keramiķis
Pirms 140 gadiem Ceraukstes pagasta laukstrādnieka ģimenē piedzima pirmais profesionālu izglītību guvušais latviešu keramiķis Rūdolfs Jēkabs Pelše. Pirms Pirmā pasaules kara apguvis keramikas zinības Sanktpēterburgā, Latvijā viņš sāka strādāt 1923. gadā.
Pirms tam mākslinieka un pedagoga darbība saistījās ar Ukrainu, ar Poltovas guberņas Mirgorodu. Braukt uz Latviju strādāt Mākslas akadēmijā Pelši uzaicināja paziņa no Pēterburgas studiju gadiem Vilhelms Purvītis.
Dzimtenē viņš ātri kļuva par vienu no galvenajiem, starptautiski atzītajiem šā daiļamata speciālistiem.
Akadēmijā Pelše organizēja un vadījis keramikas meistardarbnīcu līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā; kļuva par profesoru, tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kā mākslinieks darināja vāzes, dekoratīvos šķīvjus un monumentāli dekoratīvu keramiku.
Pelše veidoja strūklaku un tās dekoratīvos veidojumus Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vasarnīcas vajadzībām Lielupē. Citstarp viņš ceļoja pa Latviju, studēja vietējās keramikas īpatnības, eksperimentēja ar vietējo mālu šķirnēm, cenšoties atrast tām piemērotākās glazūras.
Kad 1929. gadā Sevras porcelāna muzejs Parīzē pauda vēlmi izveidot Latvijas keramikas ekspozīciju, eksponātu atlasi uzticēja Pelšem. 20.–30. gados viņš aktīvi darbojās publicistikā un tāpat sabiedriskajā dzīvē.
Padomju represīvie orgāni keramiķi arestēja 1941. gada 23. jūnijā. Viņu aizveda uz cietumu Kazahstānā, izvirzīja absurdas apsūdzības un notiesāja par sadarbību ar “Ulmaņa fašistisko režīmu”.
Pelšem inkriminēja ne vien atgriešanos Latvijā, bet pat to, ka viņš bija epizodiski strādājis “fabrikantu – monarhistu” labā, tas ir, Kuzņecovu un Jesena keramikas rūpnīcās.
Mākslinieks nomira ieslodzījumā. Pēc Staļina nāves, 1957. gadā padomju tiesa atzina, ka viņš tomēr “nav cīnījies pret revolucionāro kustību Latvijā un PSRS”. Jāatzīmē, ka trimdā par viņa nāvi uzzināja vien 1962. gadā.
