1879. gada 3. septembrī. Svētdienu zaimošana 0
Pirms 140 gadiem “Latviešu Avīzes” vēstīja: “Iz dažiem apgabaliem esam saņēmuši ziņas, kurās nopietni un dievabijīgi vīri sūdzēdamies sūdzas par svētdienas zaimošanu. Īpaši pilsētās redzam pārkāpjam to bausli, kas saka: “Tev būs to svētku dienu svētīt.” Bet arī laucinieki mēdz šinī ziņā ļoti noziegties. Tā viens laipns ziņotājs, Jānis Grotāna kungs, apliecina, ka viņa apgabalā esot svētdienās ievietušās linu talkas. Kad draudze sapulcējoties svētdienās uz dievkalpošanu, tad talcinieki nereti darbojoties gar liniem. Tā piemēram 13 svētdienās pēc Vasaras svētku atsvētes bijušas, cik viņš zinot, kādas 10 talkas. Ka svētdienas tiešām top zaimotas, to ikkatris apliecinās, kas būs svētās dienās pastaigājis jeb pabraucis kādu gabaliņu. Vispirms ieraudzīsim kalpu ļautiņus, kas grib svētdien ko panākt, ko darba dienās nav varējuši jeb arī nav gribējuši padarīt. Bet jo nožēlojama lieta tā ir, ka viņiem piebiedrojās uz šo nekārtību saimnieki un pat dažs lielāks gruntnieks. Ikkatrai lietai ir savs laiks – tiklab strādāšanai, kā arī dusēšanai! Cik maz labuma vīrs svētdienas strādādams iegūs, to varam vienmēr ievērot. Kas nedēļu uzticīgi pie darba bijis un svētdienu pavada Dievam par godu, mēdz būt turīgāks un vairāk svētīts nekā tas, kas svētdienās sevīm dusu aizliegdams pie darbiem nopūlējās un nokūlās. (…) Nepārdosim savu kristīgu cilvēku godu par labām dzīrēm un priecīgiem dančiem, kas tai miesai jo labi patīk, – bet tam garam ir par samaitāšanu!”
