Pirms 150 gadiem, 1864. gada 22. augustā, divpadsmit Eiropas valstis parakstīja Pirmo Ženēvas konvenciju – pamatu un aizsākumu starptautisko tiesību standarta formēšanai humanitārajā jomā.

Lasītākie

Kokteilis

Ūdensvīrs – orangutāns, Dvīņi – lapsa: kāds savvaļas dzīvnieks tu esi pēc zodiaka zīmes

Omīte noved līdz izmisumam telefonkrāpniekus, nogurdinot ar stāstiem par pīrādziņiem – jauns veids, kā tik galā ar noziedzniekiem 31

Viņi nebija muļķi: atklāj patieso iemeslu, kāpēc ziemeļkorejiešus tik steidzami aizvāca no frontes

Lasīt citas ziņas

Process 19. gs. otrajā pusē notika paralēli ar Starptautiskā Sarkanā Krusta organizācijas veidošanos. Konvencijas gadījumā galvenais mērķis bija pasargāt karā cietušos, tas ir, ievainotos, kā arī karagūstekņus. Viens no Pirmās Ženēvas konvencijas punktiem noteica sarkano krustu baltā laukā par aizsardzības un neitralitātes zīmi personām un objektiem. Ar to bija jāapzīmē militārie hospitāļi, tas bija jānēsā tos apkalpojošajam personālam. Pirmo konvenciju parakstīja Bādene, Beļģija, Dānija, Francija, Hesene, Itālija, Nīderlande, Portugāle, Prūsija, Šveice, Spānija un Virtenberga. Ženēvas konvencija kļuva par procesu, jo atsevišķas, kopumā vēl trīs, konvencijas tika parakstītas arī 1906., 1929. un 1949. gadā. Tās papildināja ievainoto, karagūstekņu un civiliedzīvotāju aizsardzības normas.