1820. gada 28. janvārī. Ieraudzīt Antarktīdu 0
Pirms 200 gadiem Krievijas cara Aleksandra I uzdevumā kuģojošais kapteinis Fabians Gotlībs fon Belingshauzens kļuva par pirmo cilvēku, kas ieraudzīja Antarktīdas šelfa ledājus.
Neatkarīgi no šī notikuma, divas dienas vēlāk britu antarktiskās ekspedīcijas dalībnieks, uzņēmējs Edvards Bransfīlds ieraudzīja Antarktīdas cietzemi – Trinitī pussalu, kas ir vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā Antarktīdas kontinenta daļa. Turpmākajās dienās arī fon Belingshauzens un viņa vadītās ekspedīcijas otrā kuģa kapteinis Mihails Lazarevs saskatīja cietzemi.
Ekspedīcija apbrauca apkārt jaunajam kontinentam un iezīmēja kartē 28 agrāk nezināmas salas un pussalas.
Tādējādi Sāmsalā dzimušā vācbaltu jūrasbraucēja fon Belingshauzena vadītā pirmā krievu antarktiskā ekspedīcija apstiprināja to, ko pirmais bija pavēstījis britu ceļotājs Džeimss Kuks, – Zemes dienvidpolā patiesi pastāv kontinents.
Tomēr jau 19. gadsimtā radās strīdi, kam Antarktīdas atklāšanā pieder līdera lauri, jo reizē ar fon Belingshauzenu šajos ūdeņos tolaik kuģoja arī pieminētā britu ekspedīcija, kā arī amerikāņu vaļu mednieka Nateniala Palmera ļaudis.
Politisku iemeslu dēļ īpaši asi strīdi kļuva padomju un Rietumu aukstā kara laikā 20. gadsimta 40. gados.
Tie pilnībā nav rimuši arī mūsdienās, kaut virsroku sāk gūt uzskats, ka fon Belingshauzens, Bransfīlds un Palmers atklājumu izdarīja praktiski vienlaikus.
Turklāt briti bija palīdzējuši krieviem ar kartēm un padomu ekspedīcijas sagatavošanā, bet Palmers viesojās uz Belingshauzena kuģa pie Antarktīdas krastiem.
