1812. gada 12. jūlijā. Napoleona karu epizode 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 210 gadiem, naktī uz 12. jūliju, gaidot paredzamo Napoleona karaspēka uzbrukumu, Rīgas militārais gubernators Magnuss fon Esens pārsteidzīgi pavēlēja nodedzināt Rīgas Pēterburgas (Vidzemes) un Maskavas (Latgales) priekšpilsētas, lai atbrīvotu šaujamlauku cietokšņa artilērijai. Nodega vairāk nekā 700 namu – 702 dzīvojamās būves, 4 baznīcas un 35 sabiedriskās ēkas.
Ap 7000 cilvēku palika bez pajumtes. Maršala Žaka Makdonalda komandētais Napoleona armijas 10. korpuss, kas pamatā sastāvēja no prūšiem, Rīgai tomēr tā arī neuzbruka un pēc uzvaras pie Iecavas tālāk par Ķekavu, Sloku un Piņķiem nedevās.
Fon Esens bija rīkojies saskaņā ar tā laika karošanas loģiku apstākļos, kad pienāca pretrunīga un juceklīga informācija, tomēr tā laika sabiedrība priekšpilsētas sasteigto nodedzināšanu uzņēma ļoti nosodoši.
Šis apstāklis acīmredzot veicināja arī dažādas intrigas, kas viss noveda pie tā, ka gubernators krita priekšniecības nežēlastībā un tā paša 1812. gada oktobrī amatu zaudēja. Turklāt dedzināšana, ko veica Rīgas policija, bija izpildīta ļoti haotiski, nodega vairāk, nekā plānots, un to veicināja ne vien spēcīgais vējš, bet arī atsevišķu personu ļaunprātība.
“Salīdzinoši Rīgas iedzīvotāju zaudētās mājas un iedzīve bija redzamākas un aktuālākas ugunsgrēka sekas daudz lielākam cilvēku skaitam nekā Rīgas artilērijas ieroču darbības rādiuss. Tā rezultātā Rīgas priekšpilsētu dedzināšana ne tik daudz sekmēja Esena iespējas aizsargāt cietoksni, kas bija dedzināšanas galvenais iemesls, cik sabojāja viņa virsnieka reputāciju,” atzīmējusi vēsturniece Anita Čerpinska.
Tostarp 1815. gadā priekšpilsētas jau atkal bija apbūvētas, turklāt pēc jauna, kārtīgāka plānojuma, platākām ielām.
