Māras ikdiena patlaban 0
Māra cer, ka drīz tiks oficiāli šķirta viņas steigā noslēgtā laulība. To pašu gaidot arī viņas pašreizējais draugs, kurš par Māru ir 10 gadus vecāks un ar kuru kopā viņa esot gadu. Draugs strādājot Zviedrijā un palīdzot finansiāli, cik spēj. Pērnruden Mārai atkal bija iestājusies grūtniecība, jā, un tā gadījies, lietojot kontracepciju. Jaunais draugs vēlējies, lai viņa laiž pasaulē šo mazuli, tomēr Māra šoreiz gan izvēlējās veikt abortu. “Draugs man ļoti palīdz materiāli, mīl mani un manus bērnus. Trīs nedēļas viņš ir prom, tad nedēļu mājās. Man pašai arī februārī sāksies darbs. “Ziedot.lv” tika saziedoti līdzekļi, lai varētu noalgot auklīti bērniem. Ļoti gribu strādāt, mājās sēdēšana ar bērniem ir ļoti nogurdinoša,” atzīst jaunā māmiņa.
Kad sākusi ar bērniem dzīvot īrētajā dzīvoklī, pie viņas ciemos regulāri nākušas sociālā dienesta darbinieces, lai pārbaudītu, vai bērniem viss kārtībā. Vienu brīdi Mārai tas viss tā apnicis, ka aizgājusi un uzrakstījusi iesniegumu, ka atsakās no sociālās palīdzības. “Es nevienam neko neprasu, bet Ieva (neoficiālā Māras mentore – aut.) uzstāja, ka jālūdz ziedotāju palīdzība. Šajā projektā Mārai un viņas dzīves sakārtošanai tika saziedoti nedaudz vairāk kā 2000 eiro. “Paldies, protams, jo “Ziedot.lv” man palīdz ar pamperiem, apmaksās auklīti, kad iešu strādāt, palīdz šķiršanās dokumentu kārtošanā,” pateicīga ir Māra.
Vardarbība pret vardarbību
Māra šķiet trausla meitene, bet, pēc pašas stāstītā, viņai ir arī otrā daba – ja kāds darīs pāri, var būt īsta lauva. “Man bija 12 gadi, un mammu es nebiju redzējusi sešus gadus, kad aizbraucu pie viņas ciemos. Un ko es tur redzēju? Mamma gulēja gultā ar salauztu kāju, bez ģipša, svēra 120 kilogramus, lai gan tad, kad biju maza, viņa bija ļoti slaida. Es tā saniknojos uz patēvu, ka piekāvu viņu. Un ne jau pēdējo reizi. Vienreiz aizbraucu ar meitu pie mammas, es jau biju stāvoklī ar dēliņu, un viņš mammu nogrūda zemē un sāka spārdīt ar kājām. Paņēmu šampanieša pudeli un ar to viņam izdauzīju visus zobus, kas vēl bija palikuši. Kārtīgi piekāvu, viņš pēc tam ilgi gulēja slimnīcā,” stāsta Māra.
Viņas attieksme pret alkoholu esot ļoti noraidoša. “Alkohols sabojā visu dzīvi. Varbūt sākumā šķiet: kas tur liels – vakarā pasēdēt ar kādu glāzi, bet tas paņem visu. Alkohols ir sabojājis arī manas māsas dzīvi. Cita lieta ir smēķēt, to es daru no sešu gadu vecuma un nezinu, laikam sajuktu prātā, ja šīs piecas minūtes man kāds liegtu,” tā Māra.
Māras secinājumi par bērnunamu un lielās dzīves sākumu
“Es neko labu nevaru pateikt par saviem vienaudžiem. Visām manām vienaudzēm no bērnunama ir pa bērnam, un gandrīz visas pret viņu izturas kā pret sūdu. Vienai manai draudzenei bērns ir tikai nasta, viņa visu laiku kliedz uz viņu, sit. Biju ciemos un redzēju, ka tas bērns nemaz neraud un neko neaiztiek, jo baidās no soda. Jā, jūs man vaicājat, vai bērnunamā netiek runāts par kontracepcijas metodēm. Un kā vēl tiek! Bērnunamā par to runā pārāk daudz, vismaz reizi trīs mēnešos nāk visādi speciālisti un to vien stāsta. Bet ģimenē varbūt vienreiz par to parunājas un viss, un šī pārlieku lielā uzbāšanās – gluži pretēji – rada vēlmi pamēģināt. Gan puišiem, gan meitenēm,” spriež Māra.
Sarunās ar sociālo dienestu darbiniekiem ir nācies dzirdēt, ka meitenēm, kuras augušas bērnunamā vai sociālā riska ģimenēs, pašām tiekot pie mazuļa, nav teju nekādu iemaņu bērnu aprūpē, tādēļ arī interesējos, vai un kā Māra prata tik jaunos gados tikt galā ar bērnu aprūpēšanu.
“Es jau pirms tam ļoti rūpējos par mazajiem bērniem bērnunamā, gāju uz to nodaļu, mainīju pamperus, spēlējos. Un, kad pašai bija, man nebija nekādu problēmu. Arī dzemdībās man gandrīz nekādu sāpju nebija. Varbūt arī tāpēc, ka biju norūdīta, fiziski spēcīga. Es strādāju jau no 12 gadu vecuma, lai palīdzētu mammai, – dažādas “haltūras”, kur tikai kaut ko varēja dabūt, arī ogas lasīju.
Kad ar meitu biju devītajā grūtniecības mēnesī, mammai raku kartupeļus. Kad dzemdēju dēlu, arī nevienu skaņu neizdvesu, lai gan mazais piedzima liels – 4100 grami, bet tur arī dzemdēja 17 gadus veca meitene, viņai vēl mamma bija līdzi. Viņa tā trakoja, salauza kaut kādu aparātu, kliedza, bet bērns piedzima tikai divus kilogramus smags. Uzskatu, ka tev jābūt gatavai dzemdībām. Bet, kad dzemdēju dēlu, viens gan mani šokēja – biju palātā ar 12 gadus vecu meiteni, kura arī bija dzemdējusi, viņai gan bērnu uzreiz atņēma, tikai pateica – paliks 18 gadi, ja gribēsi, varēsi mēģināt dabūt atpakaļ,” stāsta Māra.
Tagad, protams, Māra vairāk dzīvojas pa māju ar bērniem, bet no februāra viņa sāks strādāt jaunā darbavietā. Tikmēr mazos pieskatīs par sabiedrības saziedoto naudu algota auklīte. Māra ir pabeigusi 10 klases, bet 11. klasi iesākusi tālmācībā. Tiesa, pagaidām mācības ir pārtrauktas, jo bērni aizņem visu viņas laiku. Tomēr arī šajā gadījumā jaunā mamma gluži nesēž rokas klēpī salikusi, tad, kad bērni ļauj, viņa nodarbojas ar akrila nagu likšanu, floristiku un zīmē. Pašas spēkiem arī izremontēts īrētais dzīvoklis. Māra atzīst, ka viņai patīk strādāt, tikai iespējas ir visai ierobežotas. Taču viņas skats uz nākotni ir cerīgs, Māra ir pārliecināta, ka viņai viss izdosies.
“Bērni nav traģiskākais, kas var atgadīties. Vistraģiskākais ir tuva cilvēka nāve,” spriež Māra, kura pagājušā gada rudenī zaudēja mammu. Lai gan gājis visādi, mammu Māra ļoti mīlēja un viņa bija jaunietes vistuvākais cilvēks pasaulē. Tajā dienā, kad ārsti paziņoja – “Jūsu mamma ir mirusi”, Māra bez brīdinājuma pametusi darbavietu, par ko tika atlaista. “Tā bija smagākā diena manā mūžā, sākumā rokas nolaidās, bet tad saņēmos, man taču ir bērni, kuru dēļ jādzīvo, jāiet uz priekšu,” sevi motivē jaunā mamma.
Mūsu saruna gan nebeidzās uz tik bēdīgas nots, bet Māras stāsts ir izstāstīts. Turpinājumā lasi Ievas, bijušās bērnunama darbinieces, redzējumu, kādam būtu jābūt valsts atbalstam bērniem, kuriem tuvojas vecums, kad jādodas lielajā dzīvē.
Četras pamatlietas, bez kurām no bērnunamiem jauniešus nedrīkstētu izlaist
Katram bērnunama bērnam ir sava traģēdija, bet mēs kā sabiedrība nevaram palikt vienaldzīgi. Jo īpaši tad, kad šie bērni tuvojas vecumposmam, kad bērnunams būs jāpamet. Un te visiem – valstij un sabiedrībai kopumā – būtu jāsadodas rokās, lai, šo lielo soli sperot, viņi nepazaudētos, lai viņu bērni nenokļūtu turpat, kur paši pavadījuši bērnību. Lai tas izdotos, ir svarīgas vairākas lietas, kuras šiem bērniem būtu jāiemāca, jāiedod pirms došanās lielajā dzīvē, uzskata bijusī Kapseļu ielas bērnunama darbiniece Ieva (vārds mainīts pēc sievietes lūguma – aut.).
Kur dzīvot? Kā pelnīt? Kā apģērbties? Ko ēst? Ko darīt? Bez naudas. Bez zināšanām. Bez profesijas. Bez radiniekiem. Bez pieredzes. Bez, bez, bez…
Profesija. Pirmā lieta, ko min Ieva, ir profesijas iegūšana. “Kamēr viņam nav profesijas, jaunietis taču nevar iekļauties darba tirgū. Kā var jaunu cilvēku ar čemodānu vienkārši kaut kur palaist?! Arī, piemēram, Mārai – ja būtu normāls darbs, un viņa nav sliņķe, viss būtu citādi. Bet problēma jau neatrisinās, kā tad pelnīt naudu?” uzsver Ieva.
Ir būtiski atrast atbildes uz jautājumiem: Kur strādāt? Kāds varētu būt darba laiks trauku mazgātājai vai kasierei? Kas izņems bērnu no bērnudārza? Vai pietiks, lai samaksātu par visu?
Dzīvesvieta. “Kur šie bērni dzīvos pēc bērnunama sliekšņa pārkāpšanas? Jā, viņi var iestāties rindā, bet, kamēr tā pienāk, viņi bieži atrod draudzenes vai draugus, maina dzīvesvietu, maina draugus utt. Šis jautājums nevienu neskar, vismaz neviens konkrēts cilvēks vai iestāde neuzņemas atbildību par šī cilvēkbērna dzīvesvietu.”
Ko darīt ar bērnības traumām un to sekām? Psihes ārstēšana. “Viņiem bieži būtu nepieciešama psiholoģiskā palīdzība – ārstēšana. Jo mazā dvēsele ir pilna ar dusmām, pārdzīvojumiem, nesaprašanām. Kā mēdz teikt, mēs visi nākam no bērnības un mēs atkārtojam savu vecāku pieredzi, mūsu uzvedība, attieksme pret sevi un apkārtējiem veidojas neapzināti, kamēr mēs esam mazi. Kāda ir iekšējā pasaule bērniem, kuri tikuši atņemti mammām vai no kuriem vecāki paši atteikušies? Iekšējās pretrunas bieži izpaužas kā agresija, tās ir kā bremzes, kas neļauj virzīties uz priekšu. Vēl varētu teikt – viņus pagātne tur savos grožos,” uzskata Ieva.
“Ģimenēs taču arī bērnus ved pie speciālistiem, ja parādījušās kādas problēmas, bet šie bērni piedzimuši vidē, kurā nevarēja viņus pasargāt no emocionālas un fiziskas vardarbības, un viņiem diemžēl ir nācies pārdzīvot traumatisku pieredzi, viņi ir tik daudz piedzīvojuši. Speciālisti varētu palīdzēt tikt pāri agresijai, uzticēties cilvēkiem,” uzsver Ieva. Tas būtu svarīgi, bet kur ir tādi speciālisti, kas var palīdzēt, kā organizēt tādu psiholoģisku palīdzību? Uz šiem jautājumiem Ieva nav spējusi rast atbildes.
Personīgs atbalsts. “Ikvienam cilvēkam ir svarīgi zināt, ka nepieciešamības gadījumā viņš saņems atbalstu. Šiem bērniem tādas sajūtas nav. Mēs, sabiedrība, vēlamies no viņiem sagaidīt atbildīgu attieksmi, cerot, ka viņi pierādīs savu labo gribu un viņu bērni nenokļūs šajās iestādēs. Tieši tādēļ šiem bērniem, izejot no bērnunama, jāzina, kur un pie kā viņi var vērsties, lai saņemtu palīdzību. Un nevis formāli, bet pie kāda konkrēta cilvēka. Tas varētu būt kā mamma (ar juridiskām zināšanām un vēlmi iedziļināties), kura vismaz pāris gadus pēc iziešanas no bērnunama katru dienu zvanīs, lai uzzinātu, kā šim bērnam klājas, kur viņš dzīvo, kā veicas mācībās, darbā, informēs par pieejamiem pabalstiem utt., kamēr viss nebūs, kā vajag, kā jebkuram bērnam.
Pie kā vērsties pēc palīdzības? Iespējams, šis cilvēks varētu mēģināt sarunāt palīdzību no valsts, pašvaldības, NVO. “Pajautājiet bērnunama bērniem, kur viņi var meklēt šo palīdzību, visticamāk, viņiem nav ne jausmas par savām tiesībām uz pabalstiem. Palīdzību viņi meklēs starp draugiem, bet…” liek aizdomāties Ieva.
“Šiem bērniem daudzi draugi nāk no tās pašas vides, un nav retums, ka mūsu audzēkņi automātiski, nokļūstot ārpusē, nonāk atpakaļ, kur bijuši. Mēs viņiem pasakām: “Ej kaut kur, nezin kur!” Bet vai mēs savus bērnus palaistu kaut kur, nezinot, kas ar viņiem notiks?”
Kad ģimeni veido cilvēks, bez izpratnes par tās būtību
Ģimenes veidošana. Kā var veidot kaut ko tādu, par ko zināšanas ir no TV un sociālajiem tīkliem? Cik daudz gadu paies, kamēr viņi uzzinās kaut ko par pacietību, cieņu, mīlestību pret citu cilvēku? Ģimenes veidošana savā ziņā ir māksla, un jauniem cilvēkiem, kuriem nav bijis ģimenes un tās parauga, ir īpaši grūti. Kā mēs varam palīdzēt?
Un vēl viens aspekts, attieksme pret mazulīšiem. Šiem bērniņiem ir tēvs, proti, pastāv attiecības starp meiteni un puisi. Sākotnēji šie tēti nākot ciemos, esot laimīgi, bet pēc tam starp jaunajām mammām un viņu puišiem sākas strīdi. “Meitene ir četrās sienās ar mazuli, puisis tikai atnāk ciemos, un, protams, viņš nāk no līdzīgas vides. Psiholoģisku atbalstu no puiša meitene nesaņem, un te arī sākas problēmas.”
“Tā kā pašām meitenēm nav bijis atbalsta no saviem vecākiem, tajā brīdī, kad viņām kā mammām kaut kas nesanāk, sākas liela agresija, dusmas, nesaprašana. Nereti tā tiek izpausta pret bērnu, jo viņš it kā ir vainojams pie šīs situācijas,” skaidro Ieva.
“Mums visiem kopā jāpalīdz tādiem bērniem sajust mīlestību un rūpes, lai viņi droši zina, ka pastāv mīlestība, īstas rūpes, ka neesam vienaldzīgi, ka neesam uzraugoši dienesti, bet cilvēki, kuri vēlas palīdzēt.”
Zināšanas un mācības. “Šie bērni savā ziņā ir ļoti gudri, daudz ko klausījušies, bet tās vairāk ir teorētiskas zināšanas. Kopš bērnības viņi ir tikušies ar tik daudzu kategoriju cilvēkiem – psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, audzinātājiem, medicīnas māsām utt., un viņi visi dod padomus – tev jādzīvo tā un šitā, un bērnunama bērni jau uzreiz izsecinot: “Tā, tu esi tāds, tu – tāds…” Viņi uzreiz “atkož” cilvēku, cik īsts tu esi,” skaidro Ieva.
Ja būtu lielāka palīdzība no sabiedrības puses, viņiem būtu lielāka iespēja sasniegt labus rezultātus un kļūt laimīgiem darbā un ģimenē, norāda Ieva.
Piemērs ir Māra, kurai ir daudz talantu, dotību un darbaspēju, un viņa var lepoties gan ar savu attieksmi, gan atbildības sajūtu. Māra spējot meklēt nestandarta risinājumus un atrast izeju neiespējamās situācijās un ir motivēta iet uz priekšu, akcentē Ieva.
Visgrūtāk bērnunama bērniem ir iemācīt mīlestību un spēju rūpēties par otru, pirms viņus palaist plašajā pasaulē. Vai par to kādreiz aizdomāsies valsts un sistēma kopumā, sabiedrība, nav zināms. Cerēsim!
Ziedot.lv atbalsts “sistēmas bērniem”
Labdarības organizācijas “Ziedot.lv” pārstāve Ilze Ošāne informē, ka pēdējā gada laikā “Ziedot.lv” ar sabiedrības atbalstu ir sniegusi palīdzību:
- trīs jaunajām māmiņām, kuras bijušas bērnunama audzēknes. Palīdzība bijusi dažāda, gan pārtikas atbalsts, gan sadzīves preču iegādes atbalsts, gan medicīnas pakalpojumu apmaksa, gan dzīvesvietas komunālo maksājumu un auklītes apmaksa. Palīdzība sniegta no sabiedrības ziedojumiem un ar “Baltais fonda” atbalstu;
- trīs audžuģimeņu/aizbildņu ģimenēm, kuras pieņēmušas savā ģimenē bērnus. Sniegta praktiska palīdzība – sadzīves preču atbalsts, mājokļa remonts –, psihiatra apmaksa;
- Rehabilitācijas centrs “Poga” ir sniedzis palīdzību 28 bērnunamu bērniem gan no Rīgas, gan Valkas, Jelgavas novada un Daugavpils novada. Bērni saņēmuši neirologa konsultācijas, sešiem bērniem nozīmētas konsultācijas pie fizioterapeita un ergoterapeita.
“Mums ir vislielākais prieks un gandarījums, ka Māra visu laiku strādā un cīnās par iztiku savai ģimenei. Ja mēs skatāmies no sava skatpunkta, Mārai viņas 18 gados ir tādas problēmas, kādu mums nav, bet viņas spēja par sevi pastāvēt un cīnīties ir apbrīnojama,” atzīst Ošāne.
