18 gados divi bērni un skaudra bērnība: “sistēmas bērna” Māras stāsts 0
Autore: Aija Rutka
Māra ir 18 gadus veca jauniete, kura audzina divus bērnus – divus gadus vecu meitiņu un gadu vecu dēliņu. Viņa ir tā sauktais “sistēmas bērns”, Kapseļu ielas bērnunama “absolvente”, bet kādu laiku dzīvojusi arī bērnunamā “Ziemeļi”. Viņas bērnība bijusi neiedomājami skarba, vardarbību piedzīvojot ne tikai savās mājās, bet arī audžuģimenē un bērnunamā.
Stāsts būs par Māru, ar kuru tiekos kādā attālā Rīgas mikrorajonā, īrētā dzīvoklī. Šī dzīves pieredze netiek atspoguļota tikai tādēļ, lai, ļoti iespējams, daudzi varētu pašausmināties, bet gan tādēļ, ka Māra ir pozitīvais piemērs, kā ar gribasspēku, ar palīdzību no malas censties izrauties no apburtā loka, lai bērni nenonāktu bērnunamā un būtu mammas mīlēti, aprūpēti.
Pēc tikšanās ar Māru ilga saruna bija arī ar Ievu, kura kādu laiku strādāja bērnunamā, kur arī iepazinās ar Māru un citām meitenēm. Ieva bērnunamā vairs nestrādā, bet joprojām gan Mārai, gan dažām citām meitenēm mēģina būt kā mentore lielajā dzīvē. Par problēmām, kas izgaismojas, “absolvējot” bērnunamu, par Māras centieniem dzīvot normālu dzīvi, par klupšanas akmeņiem – lasi turpmāk (fotogrāfijām ir tikai ilustratīvs raksturs – aut.).
Pirmie dzīves sitieni – četru gadu vecumā
Māra mani sagaida mājīgā, tīrā dzīvoklī, pretim atdipina divi smaidīgi bērniņi, meitenīte uzreiz pārbauda manis atnesto dāvanu maisiņu, kur arī atrod dāvaniņas, kas, ciemos nākot, sarūpētas pateicoties “Fisher- Price” pārstāvniecībai Latvijā SIA “Rimonne Riga” un izdevniecībai “Pētergailis”.
Māra man no istabas saka, lai eju dziļāk, viņa pārģērbšoties, jo tikko mazais viņai uz apģērba izlējis kakao. Istaba iekārtota pieticīgi, bet viss tīrs un kārtīgs, sienas apgleznotas. Kā izrādās, tas ir Māras roku darbs – paslepus, pa naktīm, kad mazie guļ, viņa cenšas mājokli iekārtot iespējami patīkamāku.
“Mani no ģimenes izņēma sešu gadu vecumā, bet, redz (rāda man rētu uz kreisā vaiga – aut.), to es dabūju četru gadu vecumā no patēva. Viņš man iemeta ar pelnutrauku, bet mamma dabūja savu tiesu un daudz trakāk nekā es, jo centās mani aizstāvēt,” tā savu stāstu sāk Māra.
Māru kopā ar gadu vecāko māsu no ģimenes “izņēma” un aizveda uz krīzes centru, pēc kā abas nonāca audžuģimenē, mazā miestā aiz Tukuma. Tur abas ar māsu nodzīvojušas piecus gadus, līdz vienā dienā Māra sapratusi, “ko ar mani te dara”. “Man bija 11 gadi, un audžuvecāki katru rītu lika celties pulksten 4, bija jāiet uz kūti pie dzīvniekiem. Tad, kad mani stipri piekāva, es sapratu, ko ar mani te dara. Māsai klājās labāk, viņa vairāk viņiem patika, viņai ļāva arī aiziet uz kādu balli, bet mani nekur nelaida. Un tad es 3. aprīlī ar kājām devos uz Rīgu,” stāsta Māra. Man acu priekšā parādās 11 gadus veca bērna tēls, došanās kūts darbos un kājām iešana uz Rīgu.
Vaicāju Mārai, vai patiešām? “Jā, es gāju trīs dienas un trīs naktis gar šosejas malu. Nē, man nebija ne ko ēst, ne dzert, es tikai gāju, līdz mani kaut kur pie Rīgas aizturēja policija. Un aizveda uz krīzes centru. Tās pašas dienas vakarā atveda arī manu māsu un mūs ielika bērnunamā “Ziemeļi”. Ai, es tur vienos zilumos staigāju, tāpēc aizbēgu pie mammas, viņa pie lidostas dzīvoja. Tad es bieži bēguļoju no policijas, jo bērnunamā negribēju atgriezties, pie mammas it kā arī nevarēju atrasties,” atminas Māra.
Vēlāk Māra skaidro, ka ģimenē viss bijis kārtībā, līdz mamma nolēmusi pamest tēvu, kas, pēc jaunietes teiktā, bijis zelta cilvēks, strādājis, nav lietojis alkoholu, bet mammai acīmredzot pietrūcis kāda asumiņa dzīvē, un viņa mājās ievedusi bijušo ieslodzīto, kas ļoti mīlējis grādīgos un bijis vardarbīgs. Tad arī Māras dzīve sagriezusies kājām gaisā. Māras īstais tēvs arī nu jau ir citā pasaulē, viņu esot nodūris labākais draugs vecmammas zelta dēļ.
Patiesībā Mārai ir vēl vecāks brālis un māsa, kuri no ģimenes aizgājuši 17 gadu vecumā un ar mammu vairs nav kontaktējušies. Brālis astoņus gadus sēdējis cietumā par noziegumiem, kas saistīti ar narkotisko vielu apriti, un tagad dzīvojot Lielbritānijā, bet vecākā māsa esot “pelēkā pele, precējusies ar baņķieri” un Māru uzskata par “vieglas uzvedības sievieti, ar kuru nav vērts kontaktēties”. Arī ar māsu, ar kuru Māra sākotnēji bija kopā bērnunamā, vairs nekontaktējoties, viņa dzīvojot Aglonā, arī audzina bērnu, bet vienlaikus arī draudzējoties ar spirtotiem dzērieniem.
Pirmā iepazīšanās un grūtniecības iestāšanās
Tā Māra kādu laiku bēguļojusi, bet tad atkal nonākusi bērnunamā “Ziemeļi”, kur pa to laiku esot nomainījusies vadība un situācija bijusi krasi labāka. Vairs nekādas fiziskas ietekmēšanas, viņa aizrāvusies ar zīmēšanu, apgleznojusi bērnunamā sienas, līdz iepazinusies ar puisi. Viņš audzis ģimenē. Abi draudzējušies, un Māra 15 gadu vecumā saprata, ka ir stāvoklī. Bez bērnunama vadības atļaujas viņa pārcēlusies pie puiša dzīvot. Gan Māras mamma, gan bērnunamā, uzzinot par viņas īpašo stāvokli, mēģinājuši pierunāt veikt abortu, taču Māra tam neesot piekritusi. Bērnunams esot solījis segt visus izdevumus, lai tikai viņa no mazā atbrīvojas, bet Mārai tas neesot bijis pieņemami. Tomēr viss nebija tik skaisti, kā Māra bija iecerējusi, jo ar draugu izšķīrusies, kad viņa bijusi trešajā grūtniecības mēnesī. Sapratusi, ka puisi vairāk interesē apreibinošās vielas. Taču, kā viņa saka, tētis gan tam puisim bijis jauks.
Māra meitiņu dzemdēja 16 gadu vecumā un ar mazo nonāca Kapseļu ielas bērnunamā. Tur abus ievietoja īpašā grupā, abus kopā, un turpat arī dzīvoja citas jaunās māmiņas ar saviem mazuļiem. Māra bija iekārtojusies darbā un mazo pa dienu veda auklēt savai mammai, ar kuru abas bija satuvinājušās. Kad mammas draugs pa dienu bija prom, Mārai arī nebija bail turp doties. Kādu rītu Māra bija aizgulējusies un mazo nebija aizvedusi auklēt, un viņu pasauca sociālā darbiniece, piedraudot, ka viņai bērnu atņems, kas arī uz neilgu laiku izdarīts. “Jā, tad gan es satrakojos, psihologam iesitu pa seju, sociālajai darbiniecei metu ar nazi. Pagrūdu malā to cilvēku, kas stāvēja durvīs un nelaida mani pie mazās. Kā es varu nomierināties, tas taču ir mans bērns!” par emociju izpausmēm stāsta Māra. Tomēr viņai izdevās pārliecināt visus, ka bērniņš tiks aprūpēts, kā nākas, un viņai meitu atdeva.
Otra grūtniecība un laulības
“Svinējām ar draugiem Jauno gadu, un iepazinos ar puisi, bet 8. martā mēs apprecējāmies, ko tagad nožēloju. Sākumā bija ļoti jauks cilvēks, dāvināja man ziedus, rūpējās par manu meitiņu, bet savu īsto seju parādīja jau kāzās, kad iesita savai mātei. Sākām īrēt dzīvokli, bet tad man nācās bēgt pie mammas. Es jau biju stāvoklī ar otru bērnu, viņš bija vardarbīgs. Jā, dzīve atkārtojās – viņš pacēla roku pret mani, mīlēja iedzert un tad meklēja avotu, kā izlādēties. Kādu brīdi dzīvoju vasarnīcā un krāju naudu dzīvoklim, bet viņš brauca pie manis, nelikās mierā. Viņa dēļ manai mammai bija mikroinsults, un to nu es nevarēju izturēt, salauzu viņam degunu, pēc tam viņš ilgi slimnīcā gulēja,” stāsta Māra.
17 gadu vecumā viņa laida pasaulē savu otro mazuli – dēliņu. Un naudiņa bija iekrāta, lai Māra varētu noīrēt dzīvokli, kurā mitinās vēl patlaban. Abi ar dēla tēvu it kā salaba, bet, kā izrādās, tas bija uz īsu laika sprīdi. Māra bija sarunājusi apkopējas darbu. Vienu vakaru, atgriežoties mājās no darba, teju jau ap pusnakti, dzīvoklī satika savu māsu ar draugu un sava dēla tēvu. Visi lietoja grādīgos, kad starp abiem vīriešiem izcēlies strīds. “Man viss dzīvoklis bija asinīs, ar māsu naktī mazgājām visu kāpņu telpu. Tieši tur mana dēla tēvs mani pagrūda – tā, ka es noripoju pa kāpnēm. Izsaucu policiju, kas viņam pateica: “Kā tu izturies pret sava bērna māti?!” un turpat viņu kārtīgi atspārdīja. Un atbrauca ne jau parastā policija, bet specvienība “Alfa”. Tad es viņam liku vākties prom, bet morāli viņš mani neliek mierā joprojām, šobrīd notiek šķiršanās process. Man tajā visā palīdz “Ziedot.lv”,” paldies labdariem saka Māra.
