Pirms 220 gadiem, 1794. gada 4. jūnijā, abats un Lielās franču revolūcijas laika politiķis Anrī Greguārs iepazīstināja Nacionālo sapulci ar savu franču valodas lietošanas projektu, kas paredzēja pasludināt par oficiālo un uzturamu tikai to, kādā tika runāts Parīzē.

Lasītākie

Mājas

Kaut kāds murgs – atkal viņas ir klāt! 12 veidi, kā tikt galā ar pārtikas kodēm

Omīte noved līdz izmisumam telefonkrāpniekus, nogurdinot ar stāstiem par pīrādziņiem – jauns veids, kā tik galā ar noziedzniekiem 31

Viņi nebija muļķi: atklāj patieso iemeslu, kāpēc ziemeļkorejiešus tik steidzami aizvāca no frontes

Lasīt citas ziņas

Tā laika Francijā dažādos reģionos runāja un rakstīja 33 franču valodas dialektos. Izņemot Parīzes, pārējos pienācās izskaust. Korsikāņu un elzasiešu valodu Greguārs pasludināja par ”augstākā mērā deģeneratīvu”, attiecīgi itāliešu un vācu valodas formu. Savukārt oksitāņu valoda, kādā joprojām Francijā runā ap trīs miljoniem cilvēku, tika pasludināta par slikti veidotu un neinteliģentu. Abata Greguāra ieteikumi valodas ”universalizācijā” Francijā kļuva par ilgtermiņa politiku. Pāreja uz vienotu franču mēli dokumentos, skolās, laikrakstos un administratīvajā apritē bija process, kas ilga aptuveni gadsimtu. Tomēr mūsdienās atsevišķās provincēs, piemēram, Bretaņā, Basku zemē, Korsikā, reģionālās valodas atkal atguvušas statusu līdzās Parīzes franču valodai.