Pirms 240 gadiem Rīga tika pie teātra nama, kurā savulaik strādāja komponists Rihards Vāgners 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 240 gadiem Rīgā ar baleta un G. E. Lesinga traģēdijas “Emīlija Galoti” izrādi toreiz Lielajā Ķēniņu, tagad Riharda Vāgnera ielā 4 darbu sāka pilsētas vēsturē pirmais stacionārais teātris ar 500 skatītāju vietām – nams, kas mūsdienās Eiropas kultūras vēstures kontekstā ir svarīgs ar to, ka no 1837. līdz 1839. gadam tajā par Rīgas vācu teātra diriģentu strādāja komponists Rihards Vāgners.
Teātra ēka pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda klasicisma stila projekta bija tapusi, par barona Oto Hermana fon Fītinghofa naudu pārbūvējot kādu noliktavu pie pilsētas nocietinājumu vaļņa. Vairāku muižu Vidzemē īpašnieks fon Fītinghofs tolaik bija pazīstams kā liels mākslu mīļotājs un atbalstītājs, viņš arī agrāk gādāja par aktieru uzaicināšanu no Vācijas uz teātra izrādēm Rīgā, taču bieži vien bija sastapies ar telpu trūkumu savām iecerēm. Trupā sākotnēji bija iesaistīti 40 aktieri, dziedātāji un dejotāji.
Lai noturētu publikas uzmanību, katru mēnesi iestudēja 4–6 jaunas izrādes. Teātris aristokrātisko pilsoņu vidū baudīja lielu atsaucību. Jau pirmajā 1782./1783. gada sezonā tam bijuši 120 abonenti. Teātra ēkā bāzējās arī vācu kultūras biedrība “Musse”.
Kalpiem un citiem zemas kārtas ļaudīm ieeja mūzu templī nebija ļauta. 19. gadsimta otrajā pusē teātrmīļi telpas jau sāka atzīt par šaurām un domāt par jaunu mājvietu, kas arī tika īstenots. 1863. gadā Vācu teātris no tā sauktās Muses pārcēlās uz bulvāru lokā jaunuzceltu namu, tagadējo Nacionālo operu. J
āatzīmē, ka 15. septembris ir svarīgs ar vēl vienas jaunbūvētas teātra ēkas darbības sākumu – 1902. gadā šajā dienā darbu jaunās telpās sāka Rīgas pilsētas II jeb Krievu teātris. Tagad arhitekta Augusta Reinberga projektētajā namā atrodas Nacionālais teātris.
