Žozefs Luijs Gē-Lisaks (1778–1850).

Pirms 240 gadiem Senlionardenoblā, pilsētiņā Francijas vidienē, tiesneša ģimenē piedzima ķīmiķis un fiziķis Žozefs Luijs Gē-Lisaks, kurš mūsdienās iekļauts visu laiku simts izcilāko franču zinātnieku skaitā. Starp Gē-Lisaka daudzpusīgajiem atklājumiem kā populārākie minami divi – kopā ar vācu zinātnieku Aleksandru fon Humboltu viņš noskaidroja, ka ūdeni ķīmiski veido divas daļas ūdeņraža un viena daļa skābekļa. Savukārt 1822. gadā zinātnieks izstrādāja mērierīci, ar kuras palīdzību var noteikt spirta daudzumu, tas ir, alkohola blīvumu šķidrumā – areometru. Gē-Lisaks ieviesa mūsdienās plaši visā pasaulē lietoto sistēmu alkohola daudzumu mērīt procentos (grādos), kur, piemēram, degvīnam atbilst 35–60% alkohola. Fizikas jomā klasisks ir eksperimentu gaitā 1808. gadā formulētais Gē-Lisaka likums, kas nosaka, ka noslēgtā sistēmā dotajai gāzes masai, ja spiediens nemainās, tilpums mainās tieši proporcionāli temperatūrai. Tāpat jāatzīmē, ka franču ķīmiķis pirmais izdalīja metālisko kāliju un metālisko nātriju, boru un konstatēja, ka jods ir patstāvīgs ķīmiskais elements, kā arī deva šim elementam tā vārdu, kas grieķu valodā nozīmē “violetais”. Tāpat vārds “pipete” ir viņa darināts. Eksperimentējot ar 19. gadsimtā populāro rūpniecisko krāsvielu “Berlīnes zilumu”, Gē-Lisaks izdalīja no tā ķīmisko savienojumu ciānu – indīgu gāzi ar rūgtu, mandelēm līdzīgu smaržu. Agrāk uzskatīja, ka slāpeklis un ogleklis nemēdz būt sastopami vienā vielā, bet ciāna gadījumā zinātnieks pierādīja pretējo.