Pirms 270 gadiem ugunsgrēks pilnībā izpostīja Cēsis, tā ka kādu laiku pilsētiņa vispār varēja pazust no kartes. Uguns sagrāva Cēsu Sv. Jāņa baznīcas gotisko torni un izdedzināja Cēsu pili, kura pēc ugunsnelaimes vairs nebija apdzīvojama un sāka pakāpeniski grūt. Sv. Jāņa baznīcā glabātajā Cēsu hronikā tika ierakstīts: “1748. gada 3. augustā bija briesmu diena. Gandrīz visa pilsēta maz stundās par pelnu gubu pārvērtās. Kādi 40 cilvēki savu dzīvību pazaudēja.” Ugunsgrēks bija izcēlies “caur neuzmanīgu vēl kvēlodamu pelnu uzglabāšanu”. Nodega praktiski visas pilsētas ēkas, turklāt ugunsgrēkam sekoja lopu mēris. Ar carienes Elizabetes Petrovnas labvēlību Cēsu pils bija piešķirta īpašumā Krievijas valsts kancleram grāfam Bestuževam-Rjuminam. Pēc ugunsnelaimes tas paziņoja, ka pievieno teritoriju pils īpašumam, un pavēlēja nodegušās pilsētas ielas uzart un sasēt auzas, piedraudot ar nāvessodu katram, kurš mēģinātu sējumus postīt. Cēsīm vajadzēja vairāk nekā desmit gadu, lai 1762. gadā atgūtu pilsētas tiesības. Milzu grūtības radīja baznīcas torņa atjaunošana. Šim mērķim nauda tika vākta gadu desmitiem, bet pie praktiskā darba varēja ķerties vien tad, kad grāfs Līvens “ar pazemīgu lūgšanu” panāca, lai cars Nikolajs I tam ziedotu 1000 rubļu, un vēl vairāki “ķeizariskās famīlijas” locekļi un “labdari” pielika 410 rubļu. Torni no jauna uzbūvēt 1853. gadā “ap Jurģu dienu” uzņēmās pirmais zināmais latviešu būvuzņēmējs Mārcis Sārums. Rudenī tornis bija gatavs.

• Cēsis