1722. gada 28. decembris. Augs, kurš mainīja Ziemeļameriku. Kam to izmantoja? 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 300 gadiem armijas virsnieka ģimenē Karību jūras britu kolonijā Antigvas salā piedzima Elīza Lukasa Pinknija – sieviete, kuras idejas un uzņēmība 18. gadsimta vidū mainīja nākamās ASV, tobrīd vēl britu kolonijas, saimniekošanas paradumus. Pinkniju tāpēc uzskata par vienu no atslēgas personībām ASV saimniecības veidošanā, pievēršot to rūpnieciski pārstrādājamu tehnisku kultūru audzēšanai. Meitenei bija tikai 16 gadu, kad viņai nācās uzņemties atbildību par dzimtai piederošajām plantācijām Dienvidkarolīnā, jo tēvs bija aizņemts ar līdzdalību Anglijas–Spānijas karā.
Elīza dažus gadus bija mācījusies Anglijā, kur aizrāvās ar botāniku. Paņēmusi līdzi dažādu augu sēklas no Antigvas, viņa 1739. gadā sāka eksperimentēt ar netradicionālo kultūru ieaudzēšanu savās plantācijās Ziemeļamerikā. Viens no šiem augiem bija indigo krūms ‘Indigofera tinctoria’, kas dabiski aug Indijā, Āzijā un tolaik tika izmantots audumu krāsošanai, jo piešķīra ļoti izturīgu zilu krāsu. Zila krāsa bija nepieciešama britu karavīru uniformām, taču Eiropā indigo praktiski bija Francijas monopols, savukārt Anglijas un Francijas attiecības nebija gludas.
Vēstules tēvam liecina, ka meiteni vadīja vēlme panākt, lai Anglija šajā ziņā nebūtu atkarīga no frančiem, turklāt indigo bija lieliskas eksporta izredzes. Zilajai krāsai Eiropā bija ļoti labvēlīga konjunktūra. Elīzas Lukasas pūliņus vairākkārt kavēja salnas un nelabvēļu ļaunprātības, līdz 1744. gadā tika gūta pirmā raža. Dažus gadus vēlāk paraugus nosūtīja novērtēšanai uz Angliju, kur to uzņēma ļoti atzinīgi. Pēc tam Elīza sāka dāvināt indigo sēklas arī citiem audzētājiem. Tas pilnībā mainīja Dienvidkarolīnas eksporta struktūru, kur līdz tam dominēja tikai rīsi, koks un ādas.
1776. gadā sākoties ASV Neatkarības karam, indigo jau bija kļuvis par vienu no britu Ziemeļamerikas koloniju vērtīgākajām eksportprecēm, vairojot amerikāņu ienākumus un stimulējot ekonomiku.
