1710. gada 9. jūnijā. Zūd aplenktās Rīgas cerības 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 310 gadiem Zviedrijas karaflote izdarīja pēdējo mēģinājumu patriekt grāfa Šeremetjeva komandēto krievu karaspēku, kas jau septiņus mēnešus turēja aplenkumā bada un slimību nomocīto Rīgu.
Jūrā pie Daugavgrīvas zviedri sapulcēja 24 karakuģu eskadru ar domu izsēdināt desantu.
Šī vēsts viesa prieku un cerības rīdziniekos, taču desantu nācās atcelt, jo to nepieļāva Daugavas ietekas abos krastos izvietotās krievu artilērijas baterijas.
Pēc neveiksmes zviedru flote pacēla buras un devās atpakaļ jūrā, atstājot pilsētu likteņa ziņā.
Pilsētniekos un daļā garnizona kareivju gan vēl kādu laiku cirkulēja baumas, ka pats Zviedrijas ķēniņš Kārlis XII, kurš pēc katastrofālās Poltavas kaujas patvērās turku sultānam piederošajās zemēs, esot savācis jaunu karaspēku un steidzoties Rīgai palīgā.
Novērotāji no baznīcas torņiem velti raudzījās pēc palīgspēku tuvošanās. Tikmēr krievu karaspēkā zviedru atkāpšanās iedvesa jaunu sparu. Uzbrucējiem izdevās pārraut aizsardzības nocietinājumu līniju priekšpilsētā un uzstādīt lielgabalus vēl tuvāk.
Ar 14. jūniju Rīgas bombardēšana kļuva vēl nežēlīgāka. Vairākās vietās pilsētā izcēlās ugunsgrēki.
Pārtikas trūkuma dēļ Rīgā jau sāka ēst sprāgušus zirgus. Pilsētas aizstāvju spēki dila. Arī Rīgas pilsoņos sāka briest noskaņojums, ka tālāka pretošanās ir bezjēdzīga.
Padošanās šķita vienīgā iespēja, lai krievu lielgaballodes beigtu graut ēkas un šķaidīt cilvēkus. Tomēr 20. jūnija krievu triecienuzbrukums pilsētai vēl tika atsists.
Tam gan bija maza nozīme, jo zviedru ģenerālis Nils Strombergs jau bija uzsācis sarunas par padošanās nosacījumiem.
