1682. gada 22. martā. Rīgas skārdnieki 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 340 gadiem Rīgas rātes sekretārs izsniedza apstiprinātos statūtus jaunajai skārdnieku cunftei (amata brālībai), un līdz ar to skārdnieka meistari Rīgā varēja darboties pilnīgi oficiāli, lai arī cunfte pilsētā pastāvēja jau vismaz kopš 1680. gada.
Šāda veida amatnieku brālības, kuru mērķis bija ierobežot attiecīgās jomas meistaru pārprodukciju un sargāt vietējo tirgu, bija tipiska parādība viduslaiku Eiropas pilsētās. Kaut ne vairs tik varena un strikta, cunftu sistēma Rīgā saglabājās līdz 20. gadsimta sākumam, bet nu jau drīzāk amatnieku savienību veidā, bez politiskas un ekonomiskas ietekmes. 18. gadsimtā Rīgā bija vairāk nekā 40 cunftu.
“Skārda sitēju” brālībai 1682. gadā apstiprinātie noteikumi jeb šrāgas bija visai līdzīgi kā citām brālībām – darbnīcā nedrīkstēja būt vairāk par vienu mācekli (lai nav par daudz); ja ar skārdnieka produkciju tirgojas ārmalnieks, tad prece jākonfiscē; lai pārtaptu no mācekļa par zelli, trīs gadi jāceļo un jāapgūst pieredze citās pilsētās un zemēs.
Rīgā, tāpat kā citur, torņu pārsegšana ar skārdu un skārda preču tirgošana tika ļauta vienīgi cunftes locekļiem. Cunfte, protams, turēja arī sev izdevīgas preču un pakalpojumu cenas.
Ja kāds namnieks bija iedomājies ko pasūtīt “necunftīgam”, lētākam meistaram – kannu, spaini vai ko ēkai –, viņam bija jārēķinās, ka cunfte var namnieku sūdzēt tiesā vai šādam klientam nākotnē atteikt pakalpojumu.
