Pirms 370 gadiem, 1643. gada 9. janvārī, itāļu astronoms Džovanni Ričioli pirmais aprakstīja fenomenu, kas mūsdienās pazīstams kā “Veneras pelnu gaisma”.

Lasītākie

Kokteilis

Kā zināt, ka esi pieaudzis? 14 skumji, bet smieklīgi pierādījumi 3

Kokteilis

Aunam olu kultenis, Vēžiem – mīksti vārītas. Kāda veida brokastu olas ir atbilstošas tavai zodiaka zīmei

Krimināls

Kristīni izsekoja un izkrāpa 10 000 eiro: noved līdz stadijai, ka biju gatava atdod visu, lai tikai tiktu projām, kaut kur drošībā!

Lasīt citas ziņas

Tas izpaudās kā vājš mirdzums planētas nakts pusē. Vairākums zinātnieku to izskaidro ar līdzīgu parādību uz Mēness, kad pavadoņa apēnotā daļa vāji atstaro no Zemes virsmas un atmosfēras atstaroto Saules gaismu. Tomēr tas ir tikai viens no iespējamajiem izskaidrojumiem. Skeptiķi aizrāda, ka Venera ir simtreiz tālāk no Zemes nekā Mēness, tādēļ, lai “pelnu gaismu” varētu saskatīt uz mūsu planētas, tās avotam jābūt visai spēcīgam. Veneras pelnu gaisma parādās neregulāri un tiek aprakstīta kā pelēcīga, dažkārt zaļgana vai rūsgana. Ir arī versijas, ka tas ir kas līdzīgs ziemeļblāzmai vai arī zibeņiem planētas atmosfērā. Mulsina, ka spīdumu reģioni ir ļoti lieli un dažkārt luminiscē visa Veneras nakts daļa. Neparasto parādību ir pētījušas starpplanētu zondes “Pioneer” un “Venera”, taču atbildi tām nav izdevies dot.