1632. gada 24. oktobrī. Mikroskopiskās pasaules atklājējs 4
Pirms 390 gadiem turīga Nīderlandes pilsētas Delftas pilsoņa ģimenē piedzima par mikrobioloģijas tēvu godātais dabaszinātnieks un mikroskopa izgudrotājs Antonijs van Lēvenhuks. Izmantojot dažāda veida paškonstruētus mikroskopus, kuros iemontēja paša slīpētas stikla lēcas, viņš atklāja, ka vide mums apkārt pilna sīku, noslēpumainu radību – mikroorganismu.
Tie atrodami ūdenī, zemē, arī cilvēka un dzīvnieku šķidrumos. Izrādījās, ka asinis veido mazi sarkani ķermenīši, bet dzīvniekus un augus – šūnas, ka stāvošā ūdenī peld un vairojas vienšūnu organismi, ka cilvēka un dzīvnieku spermā dzīvo spermatozoīdi, ka asinsriti veido ne tikai vēnas un artērijas, bet arī tievi kapilāri. Lēvenhuks pētīja teju visu, kas nāca viņa rokās. Pētnieciskos nolūkos viņš speciāli audzēja utis.
Jāatzīmē, ka lielajam atklājējam nebija nekādu tehnisku vai zinātnisku priekšzināšanu. Līdz 27 gadu vecumam viņš bija tikai cienījams vadmalas tirgotājs un Delftas pilsētas rātes darbinieks. Ir pieņēmums, ka aizraušanās ar mikroskopiem un citādi neredzamo pasauli Lēvenhukam nākusi no audumu tirgotāju darba specifikas, kas prasīja auduma struktūru novērtēt ar palielināmo stiklu.
Pats princips, izmantot lēcas, lai saskatītu citādi acij apslēpto, bija zināms arī pirms viņa, tāpat 17. gadsimtā arī citi zinātnieki bija ierunājušies par sīku “dzīvnieciņu” eksistenci.
Tomēr Lēvenhuks piegāja lietai ar milzu aizrautību un sistemātiskumu. Viņš uzlaboja mikroskopu konstrukcijas, kas ļāva sasniegt līdz 300 reižu palielinājumu, atklāja dažādas pamatlietas, piemēram, par apgaismojumu, ka preparātu vislabāk apskatīt ieliktu šķidrumā, uzpilinātu uz stikla, vai starp divām stikla plāksnītēm, ka necaurspīdīgu lietu izpētīšanai no tām jānogriež plāna, caurspīdīga šķēlīte, un tamlīdzīgi. Novērojumus viņš zīmēja un dalījās ar tiem.
Lēvenhuks regulāri sarakstījās ar Londonas Karalisko zinātņu biedrību un citiem tā laika Eiropas gaišākajiem prātiem, popularizēja atklājumus un arī pats kļuva populārs. Delftā viņu apmeklēja daudz interesentu, pat monarhi, kas vēlējās visu redzēt pašu acīm.
Lēvenhuka atklājumi radīja apvērsumu zinātņu jomās no medicīnas līdz bioloģijai. Īru rakstnieks Džonatans Svifts (1667–1745) “Gulivera piedzīvojumus” sarakstīja Lēvenhuka atklājumu ietekmē.
