163 Satversmes tēvi un mātes. Satversmes vēsturei veltītā izstāde “Satversme 100 +” 6
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atzīmējot 1922. gadā pieņemtā Latvijas valsts pamatlikuma – Satversmes – simtgadi, par valsts budžeta līdzekļiem jau tikuši sagatavoti vairāki vēstures ievirzes pasākumi, bet vairāki vēl top. Šī gada 7. novembrī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā atklās Satversmes vēsturei veltītu izstādi “Satversme 100 +”.
Tikmēr Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) vēsturnieku grupa, kurā kā projekta vadītājs darbojas LNA Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks Gints Zelmenis, līdzdarbojoties LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoram Ērikam Jēkabsonam un vēsturniekam, Nacionālās enciklopēdijas galvenajam redaktoram Valteram Ščerbinskim, notiek biogrāfiskas vārdnīcas sastādīšana, tajā pirmo reizi būs apkopota informācija par 163 Satversmes sapulces deputātiem un deputātēm. Kā zināms, šis Latvijas Saeimas priekštecis darbojās no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim un bija tā institūcija, kas izstrādāja un pieņēma Satversmi. Grāmatai jābūt gatavai un jāiznāk 2023. gada pavasarī.
“Sārtais” parlaments
Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17.–18. aprīlī un tajās ievēlēja 150 deputātus. No kurienes tad pārējie? Kā stāsta Gints Zelmenis, toreiz gada beigās nākuši klāt vēl divi vēlāk ievēlēti deputāti no Ziemeļlatvijas, bet vēl vairāki savu pilnvaru laikā miruši un viņu vietā nāca citi. Turklāt trīs deputāti drīz pēc ievēlēšanas nolika mandātus un arī viņus nomainīja. Piemēram, vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Krišjānis Berķis (1884–1942) atteicies no mandāta praktiski tūlīt pēc ievēlēšanas, Satversmes sapulces darbā nemaz nepiedaloties, jo vēlējies nodoties dienestam armijā.
Lai kandidētu uz pirmo Latvijas parlamentu, katram pretendentu sarakstam vēlēšanu apgabalā vajadzēja savākt 100 pilsoņu parakstus. Tas neradīja lielas problēmas. Pieredze demokrātiskajā parlamentārismā, kas mūsdienās šķiet elementāra, tolaik bija niecīga. Iespējams, vismaz daļai kandidātu bija visai miglains priekšstats, ko nozīmē strādāt parlamentā. Zelmenis kā interesantu faktu atzīmē jau tolaik vērojamo tendenci pieaicināt sarakstos “lokomotīves” – sabiedrībā ļoti pazīstamus cilvēkus. Tādi bija Rainis un Aspazija, taču, izrādās, dažādos sarakstos kandidējuši arī operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš, rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, komponists Alfrēds Kalniņš. “Viņus neievēlēja, bet acīmredzot sarakstos ņēma tīri vārda pēc,” secina vēsturnieks.
Daļa Satversmes sapulces personāliju, tāpat kā viņu biogrāfijas, ir plaši zināmas – Jānis Čakste (1859–1927), Kārlis Ulmanis (1877–1942), Zigfrīds Anna Meierovics (1887–1925). Paradoksālā kārtā starp Latvijas priekšparlamenta locekļiem tāpat ir vārdi, kas biežāk daudzināti padomju okupācijas gados, ne pirmskara Latvijā. Fakts, ka Satversmes sapulce sanākusi samērā “sarkana”. Dažādas kreisuma pakāpes sociāldemokrāti tajā saņēma 57 mandātus, tostarp netrūka tādu, kurus varēja droši saukt par komunistiem. “Teiksim, bija tāds Satversmes sapulces deputāts Vilis Dermanis (1875–1938). Cik zināms, viņš Satversmes sapulcē bija vienīgais kominternes aģents.
1922. gadā Politpārvalde viņu arestēja, jo Dermanis bija iesaistīts Latvijas naudas viltošanas afērā. Komunisti apgalvoja, ka tā bijusi provokācija, taču šobrīd to grūti noteikt. 1922./1923. gadu mijā viņu apmainīja pret Padomju Krievijā arestētajiem latviešiem. Krievijā viņš uzreiz iestājās kompartijā. Bija sarkanāks par sarkanu. 1937. gadā Staļins to “novērtēja”, tā sauktās “Latviešu operācijas” laikā arestēja un 1938. gadā pielika pie sienas,” stāsta Zelmenis. Interesanti, ka vēlētāju vidū Dermanis bijis ļoti populārs.
1905. gada revolūcijas dalībnieks un kvēlais marksists ideoloģiskās pārliecības dēļ kopš 1914. gada bija pastāvīgi dzīvojis trimdā ASV. Latvijā atgriezās tikai 1920. gada vasaras beigās. Satversmes sapulcē viņu ievēlēja 1920. gada novembrī, krietni vēlāk nekā pārējos deputātus, jo Dermanis kā sociāldemokrātu kandidāts balotējās no Ziemeļvidzemes pagastiem, par kuriem Satversmes sapulces pamatvēlēšanu brīdī 1920. gada aprīlī vēl pastāvēja robežstrīds ar Igauniju. Rodas jautājums – kas, par spīti gadiem ilgajai prombūtnei, bija Dermaņa noturīgās popularitātes iemesls. “Pirmkārt, viņš agrāk bija darbojies kā skolotājs. Otrkārt, pēc laikabiedru atmiņām, Dermanis bijis ļoti spēcīgs orators, sapulcēs varējis runāt pat divas trīs stundas,” spriež grāmatas gatavotājs.
“Rokamas” personības
Grāmatas sastādītājs nenoliedz, ka daži personāži vēsturniekiem ir izaicinājums. Viņu biogrāfijas datus šobrīd nākas meklēt arhīvā, jo nav zināms, ko tie darījuši pēc Satversmes sapulces pilnvaru beigām 1922. gadā: “Mēs turpinām “rakt”, taču garantēt neko nevaram. Tas ir klasiski – ja cilvēks pēc tam ir strādājis savā lauku saimniecībā un ar sociālām aktivitātēm nav nodarbojies, tas nozīmē, ka arī dokumentu par viņu būs maz.”
Līdzās Latvijas vēsturē vispārzināmiem darboņiem starp pirmajiem deputātiem bija arī tādi, kas vēlāk politikā vai publiskās aktivitātēs vairs nepiedalījās, paliekot plašākai sabiedrībai nezināmi. Viņi uzreiz pēc Satversmes sapulces pilnvaru beigām aizgāja no politikas, nododoties saimnieciskajai darbībai vai vienkārši privātajai dzīvei.
Dažu darbība vērtējama ar mīnusa zīmi, jo viņi vairākus gadus vēlāk atkal parādās kā Latvijas valstiskuma iznīcinātāji. Tāds bijis sociāldemokrāts Dāvids Komisārs (1891–1942). Pēc 1. Saeimas viņš rosījās lauksaimniecībā Bauskas apriņķī, līdz Latvijas mērogā atkal uzpeldēja 1940. gadā jau kā “Tautas saeimas” deputāts, kurš balsoja par padomju varas nodibināšanu un iestāšanos PSRS.
Caurmēra gadījumos sīkākas ziņas par mūža gājumu var atrast darbavietas personas vai dienesta lietās, pavēlēs, rīkojumos par iecelšanu vai atcelšanu no amata. Avots var būt arī arhīvā glabātās pases un pasu grāmatas, kur pasu izdošanu reģistrēja, LU studentu lietas, armijas dienesta gaitas. Arī pensiju piešķiršanas lietas, jo solīdas deputātu pensijas pirmskara Latvijā saņēma pat tie, kuri vēlāk gānīja Kārli Ulmani.
Par kreisi noskaņotajiem deputātiem, īpaši pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, specifiska ziņu krātuve ir Politpārvaldes iekārtotās lietas. “Tiesa, pārsvarā tie ir kratīšanas protokoli vai aģentūras ziņojumi. Teiksim, uzstājies tādā un tādā sapulcē, aģitējis par to un to, izteicis tādus un tādus uzskatus. Par dažiem mapes ir diezgan biezas,” skaidro Zelmenis, demonstrēdams dzejnieka un deputāta Valda Grēviņa (1895–1968) lietu, kura gan ir paplāna.
Daļu sociāldemokrātu pēc apvērsuma arestēja, un viņi kādu laiku pavadīja cietumā. Piemēram, par vairāku Saeimu priekšsēdētāju Paulu Kalniņu (1872–1945) ir Centrālcietumā iekārtotā lieta, kas sniedz informāciju par ieslodzījumā pavadīto laiku. Protams, avoti ir arī memuāru literatūra.
Represijās zudušie
Starp vairākiem desmitiem agrāko Satversmes sapulces deputātu, kas sagaidīja 1940. gadu, daudzus izsūtīja, tiesāja par pretpadomju darbību. Čekas lietās konkrēti dalība Latvijas priekšparlamentā gan parasti arestētajiem netiek inkriminēta, taču tur atzīmēts, ka persona “darbojās buržuāziskajā Saeimā”, “darbojās meņševistiskajā sociāldemokrātu partijā”. Notiesāšanai ar to pietika.
Zelmenis kā ārkārtīgi retu min gadījumu ar sociāldemokrātu, Satversmes sapulces un visu pirmskara Saeimu deputātu Jāni Višņu (1891–1942). Viņu apsūdzēja ne tikai iepriekš minētajā, bet arī tajā, ka 1940. gada 10. oktobrī, izsaukts uz okupācijas režīma Iekšlietu tautas komisariātu, “atteicās sadarboties ar orgāniem”. Tādējādi starp Satversmes sapulces deputātiem Višņa ir vienīgais, par kuru zināms, ka viņam piedāvāta sadarbība ar čeku, no kuras tas atteicies. Bijušajam deputātam piesprieda nošaušanu, ko izpildīja 1942. gada 17. jūnijā Soļikamskas cietumā. Ciniskā, bet diezgan tipiskā kārtā viņa ģimenei šo faktu ilgi slēpa. Vēl 1957. gada janvārī Jāņa Višņas sievai meloja, ka vīrs esot notiesāts uz desmit gadiem un nomiris 1945. gada 24. jūnijā “no sirds paralīzes”.
Traģisks piemērs tāpat ir Ulmanim pietuvinātais, ekonomikas jomā ļoti ietekmīgais Andrejs Bērziņš (1875–1941), kurš gan pēc Satversmes sapulces tieši ar politiku nenodarbojās, bet vadīja Liepājas banku, pēc 1935. gada bija Latvijas Kredītbankas direktors un arī Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs. Drīz pēc padomju okupācijas 1940. gadā viņu apcietināja. Tālākais Bērziņa liktenis precīzi nav zināms. Vēsturniekiem nav izdevies atrast ne viņa krimināllietu, ne deportācijas lietu, kādas “Baigajā gadā” represētajiem parasti bija.
Andrejs Bērziņš čekas sistēmā vienkārši pazuda. Vienīgi trimdas presē atrodama nepārbaudāma ziņa, ka viņš 1941. gadā nošauts. Ja tā, tad čekisti ar viņu bija “strādājuši” veselu gadu, acīmredzot cenšoties izvilkt visu iespējamo informāciju. “Tā ka var sacīt, ka Satversmes sapulces deputātu dažādie likteņi lielā mērā ilustrē visu tā laika Latvijas vēsturi. Vieni aizmūk uz Rietumiem, citus arestē 1940./1941. gadā. Bija tie, kam, var teikt, palaimējās nomirt līdz okupācijai. Tad bija tādi kā Dermanis, kas aizbrauca uz austrumiem laimi meklēt, un bija arī tādi kā Ansis Rudevics (1890–1974) un Ansis Buševics (1878–1942), kas sāka sadarboties ar okupantiem,” konstatē Zelmenis.
