1629. gada 26. septembrī. Pamiers atšķeļ Latgali 0
Pirms 390 gadiem Altmarkā, kas mūsdienās ir Stari Targas pilsēta Polijas ziemeļos, Polijas–Lietuvas valsts un Zviedrija pēc 29 gadus ilga kara noslēdza pamieru, sadalot Vidzemi zviedru daļā, kurā ietilpa Rīga, tagadējās Vidzemes teritorija un Dienvidigaunija, un poļu daļā – Latgalē.
Latvijas teritoriju sadalošā robežlīnija stiepās pa Aivieksti un Lubāna ezeru.
Zviedru rokās nonāca teju visas Austrumbaltijas svarīgākās ostas, arī Klaipēda, Tallina, Narva. Baltijas jūra kļuva par Zviedrijas “iekšējo jūru”. Kurzemes un Zemgales hercogiste saglabāja savu daļējo neatkarību kā Polijas vasaļvalsts.
Poļi bija zaudējuši Rīgu, bet tas izrādījās svētīgi Liepājas attīstībai. Tikai 1625. gadā saņēmusi pilsētas tiesības, Liepāja sāka strauji uzplaukt kā nozīmīga osta un tirdzniecības centrs.
Pamiers izbeidza poļu–zviedru karus, kas teju 30 gadus postīja Livonijas un Prūsijas zemes.
Vidzemē sākās “zviedru laiki”, taču Latgale tika atšķelta no pārējās Latvijas, un šī atšķeltība turpinājās līdz Polijas pirmajai dalīšanai 1772. gadā.
Kā zināms, tad arī pēc nonākšanas cara Krievijas sastāvā 18. gadsimtā dzīve Latgalē turpināja ritēt savrup no Vidzemes, Kurzemes un Zemgales. Latgali nepieskaitīja Baltijas guberņām. Poļu ietekme turpinājās tāpat Krievijas varas laikos, un stingrais katolicisms bija viena no tās izpausmēm.
Šī nošķirtība noteica arī slavenās Latgales keramikas veidošanos, jo Austrumlatviju mazāk skāra Rietumu keramikas meistaru ietekme.
